Feeds:
Ziņas
Komentāri

Karoga tauriņa efekts

Šodien ir īsta Latvijas rudens diena. Nedaudz vējains un tik apmācies, ka liekas, tūlīt sāks pilēt. Varbūt jau nopilēja.
Ziema jau ir bijusi, zāle zaļa un ja tā, tad varbūt jau ir pavasaris? Zinām ka nav, bet šis piemērs vien parāda, ka pēc atsevišķām parādībām nevar spriest par lietu kopumā.

Dārzā plīvo Latvijas karogs. Nav svarīgi cik liels, cik augstu, cik daudzi to redzēs, apzeltītā metāla vai mežā nozāģēta egles kārts galā- svarīgi ir, ka tas plīvo. Tāpat kā tauriņa spārnu vēziens Ķīnā var izsaukt vētru Ņujorkā, tāpat noteikti, mūsu karoga plīvošana arī var izraisīt kādu ķēdes reakciju. Visu to sarkanbaltsarkano plīvošana, vienalga – meža vidū vai pilsētas centrā, ja tas uzvilkts par godu savai valstij, nevis bailēs no pašvaldības policijas soda.
k1
Pēdējā laikā nākas daudz dzirdēt sliktu par Latvijas valsti. Ir jau arī pamats- tik daudz nejēdzību. Korupcija, cilvēku aizbraukšana, tiesu varas pērkamība, nanoūdeņi un misteri divdesmit, pensijas, kuras mazākas par iztikas minimumu apliek ar nodokli, kamēr deputāti ceļ sev algu…. Šo sarakstu varētu turpināt un nogurt.
Un tomēr- mums ir sava valsts un tā ir vienīgā. Noliedzot visu to, kas ir sasniegts, mēs noliedzam paši sevi. To, Turpini lasīt »

Vācijas brauciens

Šogad, tāpat kā citus iepriekšējos gadus, kad bites gandrīz ieziemotas un āboli gandrīz nolasīti, devos vācu draugus un kolēģus apraudzīt. Var teikt, ka tas bija tāds neliels atvaļinājums, jo kopš maija  neviena brīva sestdiena vai svētdiena un kas tā tāda- 8 stundu darbadiena? Visbiežāk reiz 1,5 vai 2. Teikšu kā ir, baterijas bija nosēdušās.
Par atvaļinājumu to var saukt nosacīti, jo tāpat gandrīz visas dienas bija ap un par bitēm, satiku arī klientus un draugus un bieži tie ir vienā personā. Tomēr atvaļinājums- vitamīni pozitīvu emociju un alus veidā tika uzņemti un mājās atbraucu ar normālu spriegumu baterijās un pilns jaunu ideju.
Dravnieku dienas Donauešingenā sākas piektdienā, tas nozīmē, ka jālido ceturtdien . Protams, ar Lufthansu, jo cenas, laicīgi pasūtot draudzīgākas nekā ar AirBaltic, bet serviss un uzticamība nesalīdzināma. Ryanair&Co nederēja lidojumu grafiku dēļ, abos virzienos nevarēja saštimmēt laikus.
Lidmašīna Frankfurtē ielidoja pēcpusdienā un pēc ceļojuma plāna devāmies uz dienvidiem. Uz Tengeni. Tā ir pilsētiņa netālu no Donauešingenas un arī netālu no Vaiterdingenas, kur pirms 24 gadiem brašs latvju students pavadīja pusgadu no jaukākā dzīves posma- studiju gadiem. Tā bija prakse, šī vārda labākajā nozīmē- blakus darbam bija gan kursi, gan ekskursijas un palaimējās nokļūt saimniecībā, kur bija gan ļoti jauki cilvēki, gan skaista daba un pati māja vai muižiņa arī atradās nomaļus no ciema, bijušā klostera teritorijā, vulkāniskā kalna Hoenštofelna (Hoehenstoffeln) pakājē un ar skatu uz citu vulkānisko kalnu Hoentvīlu (Hohentwiel) ar lielisku panorāmu, kur fēna (siltā kalnu vēja) laikā var redzēt Šveices Alpu virsotnes.
a10
Tengena bija tikai Turpini lasīt »

Ražas laiks

“Mēness staigā ar vējlukturi,
bet nav nekāda vēja,
tikai daži mazi pūtieni.

Tur nopūtās ērkšķi,
bez rozes palikuši.

To dzirdēja naktsputniņš
un uzsprauda naktsvaboli uz ērkšķa”
(“Septembris” Imants Ziedonis)

Septembris ir ražas laiks. Tiek kulta pēdējā labība (vēl šodien redzēju vienu krievu laiku kombainu “Ņiva”, kurš varonīgi cīnījās ar pēdējām labības vārpām, kuras nebija uzvarētas augusta lietavās. Kombaina izskats liecināja, ka viss ko tas dara ir varonīgi. Un brīnums.:) ). Sausais septembris derēja arī pēdējā siena vācējiem. Arī bišu ieziemošanai šis laiks bija labvēlīgs, varēju piebraukt visām novietnēm un ne reizi nebija jāvelk laukā domkrats vai jāmeklē tuvākais traktors, kā dažreiz gadās lietainos rudeņos. Ābolu novākšana rit raiti, saulainās dienas un pavēsās naktis krāso ne tikai kļavu lapas, bet arī ābolu vaigus un dara tos saldus.
Putniem arī ražas laiks, vēl visi pīlādži nav nolasīti. Un šogad tik daudz ozola zīļu.
piladzi

Arī vasarā bija ļoti daudz melleņu Turpini lasīt »

Rudens

“Dzīve ir līdzīga braukšanai ar riteni. Turklāt, lai saglabātu līdzsvaru, tev visu laiku jākustas un jāvirzās uz priekšu”
(Alberts Einšteins)

Šodien pavadījām tai saulē gaišu cilvēku -skolotāju Valiju Kalniņu. Izcilu personību un, kā izvadīšanā Ugāles baznīcā vairākkārt pieminēja mācītājs, Skolotāju ar lielo burtu.  Šādās dienās eksistenciālas pārdomas un atmiņas dzīvojas pa prātu vairāk kā parasti.
Man viņa bija ne tikai Skolotāja, klases audzinātāja pamatskolā, bet arī Omiņas draudzene (šī draudzība izveidojās sen pēc tam, kad biju beidzis skolu) un manu bišu un medus fane. Dīvaini, ka cilvēkam aizejot, uzzinātas tiek pārsteidzošas lietas. Piemēram, zināju, ka Skolotāja Kalniņa bija keramiķe un pinēja, bet to, ka viņa spēlējusi kokli, vadījusi deju kolektīvus un pati ar vīru kādreiz bijuši pirmie dejotāji ballēs, uzzināju tikai šodien bēru mielastā.
Tā ir liela dāvana tik cienījamā vecumā (88. dzimšanas dienu būtu bijusi pavisam drīz) saglabāt interesi par dzīvi, atvērtību, labestību un humora izjūtu.
Ģimenes locekļi, draugi un kolēģi dalījās atmiņās. Arī par to, ka viņa bija liela dziedātāja. Tika izdalītas burtnīciņas un izdziedātas dzimtas himna “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, kā arī “Div’ pļaviņas es nopļāvu” un “Uz kalna stāv vientulis ozols”. Uz burtnīciņas vāka uzlīmēta Skolotājas rokrakstā šī ieraksta sākumā liktais Einšteina citāts. Izrādās, ka savā telefonu grāmatā skolotāja pierakstījusi un zīmīgākas vietas pasvītrojusi dažādus citātus, arī atziņas, ko teikuši sarunu biedri.

Šodien tai saulē tika pavadīta vēl viena izcila personība – biškopības vecmeistars no Talsu puses Jānis Indriksons. Atšķirībā no Skolotājas Kalniņas, Jāni pazinu vien dažus gadus, bet viņa pieredze un godaprāts izraisīja man dziļu cieņu. Kad Jānim vajadzēja mātes, nekad nevarēju atteikt, arī tad ja “nebija”, aiz cieņas pret šo dižo dravnieku un cilvēku.

Šodien saņēmu zvanu no pasta. Esot laikam atnākušas mātes- vēstule no Vācijas, kurā iekšā zum. Sūtījums nebija gaidīts, kaut kad bija jānāk pēdējām divām mātēm no Baltrumas, bet ziņas no vācu kolēģa vēl nebija. Domāju nākamnedēļ rakstīt un jautāt vai izdevušās un pozitīvas atbildes gadījumā organizēt kurjeru. Izrādās, ka vācu kolēģis ļoti vērtīgās (arī naudas izteiksmē) mātes ielicis aploksnē un nosūtījis kā parastu vēstuli, man pat nepaziņojot. Pa pastu mātes var atceļot 3-5 dienās un arī 3-5 nedēļās (ir gadījies, tad, protams, tās jau sausas). Šoreiz palaimējās, izsūtītas 29.08. Pirms pievienošanas “noparkoju” mātes mazajos nukleusos, kuriem pirms nedēļas atņemtas mātes un lielajās saimes mainīšu mēneša beigās.
Kādreiz, kad man nebija vairāk par pāris desmit saimēm, katrai saimei bija savs vārds, parasti dots pēc izcelsmes, rakstura vai stropa novietojuma. Tagad, kad ir vairāki simti saimju, visām saimēm (stropiem)  ir numurs, tomēr ir dažas, kurām paralēli ir arī vārds. Saimes, kuras veidos šodien saņemtās mātes, būs Skolotājas Kalniņas un Indriksona Jāņa saimes. Kā nelieli pieminekļi šiem izcilajiem latviešiem.

Šogad ābeles tik baltas, baltas. Pat ja sārtas, tik un tā baltas. Baltas, smaržīgas un sanošas- pilnas ar bitēm. Ābeles gan ceļu malās, gan privātmāju dārzos, pie skolām un komercdārzos. Ābeles vecās mājvietās un lauku vai mežu malās. Ābeles mežos.

Man ir sapnis izlidot ar gaisa balonu un paskatīties uz mājām no augšas. Noteikti skaistākais laiks šim lidojumam būtu ābeļziedu laikā, kad visapkārt meži, priežu un egļu tumšais zaļums kopā ar bērzu salātzaļo (vai salātu bērzzaļo). Un šo mežu, šī zaļuma vidū- ābeļziedu baltais- mani “Stendi” ābeļziedos.

Saka, ka Veļu laikā senči nākot ciemos. Gribētos, lai viņi atnāktu arī ābeļziedu laikā, lai apskatītos un papriecātos par šo skaistumu. Par ābelēm, kuras arī viņu stādītas. Par dārzu, kurā zeme sviedriem slacīta, lai to atkarotu mežam un iekoptu.

Saka, ka tikko kas tiek pateikts- ietērpts vārdos, tas ir zudis. Nav iespējams izteikt vārdos šo skaistumu, noskaņu, smaržu… Varbūt arī nofotografējot tas ir zudis, jo nevar fotogrāfijā visu šo skaistumu un noskaņu notvert? Mirkļa skaistums.

“Burtnieku ziemas” kā Turpini lasīt »

Zviedru tūre- 1.daļa

Sēžu Kopenhāgenas lidostā, pilns ceļojuma iespaidu,laika līdz lidmašīnai vēl daudz un, ļoti iespējams, ka doma izmantot šo laiku piezīmju uzmešanai nemaz nav tik nepareiza. Mājās šodien īsteni pavasarīga diena, Ģertrūdes diena, kad pēc latviešu ticējumiem mostas kukaiņi, arī bites.Saimes noteikti aplidosies un ir žēl, ka šajā dravnieku Lielajā Dienā nevaru būt klāt, stāvēt dravas vidū un klausīties skaistāko mūziku pasaulē.
Miks (tā ir iesauka Mihaelam, vienam no vācu dravnieku grupas biedriem) vakar, kad runājām par ceļojuma iespaidiem, ieteica svarīgākās atziņas pierakstīt. To darīšu mājās, jo publiskai lietošanai ne visa informācija ir paredzēta, bet atsevišķi iespaidi vai ierosmes būs arī šeit.

Apceļoju Zviedriju profesionālo vācu dravnieku grupā, kura tieši pirms gada viesojās Latvijā. Grupā ir 7 cilvēki. Šis skaitlis nav nejaušs, jo mikroautobusi ir parasti ir 8-vietīgi un viena vieta paredzēta uzņemošās valsts pārstāvim. Ne mazāk svarīgāks iemesls ir tas, ka šādā skaitā ir vieglāk katram individuāli saņemt informāciju un uzdot jautājumus. Tas Turpini lasīt »

BioFach 2016 Nirnbergā

Tikko atgriezos no Vācijas brauciena- biopārtikas izstādes BioFach Nirnbergā un dravnieku dienu Apisticus Minsterē apmeklējuma. Nevar ļauties tradīcijai un atstāt ierakstu dienai, kad būs vairāk laika un patikšanas. Šāda diena var pienākt tad, kad iespaidi būs jau “oksidējušies”, Pegazam spārnos gurdums, bet pakavi nodiluši.
BioFach ir lielākā pasaules izstāde bioloģiskajai pārtikai un ir mērķēta uz profesionālo auditoriju. Kuru gadu izstāde jau notiek un kādas ir alternatīvās, resp. konkurējošās izstādes nav svarīgi- ir redzams, ka gan piedāvājums šeit ir milzīgs, gan izstādes apmeklētība (ņemot vēl vērā, ka tā ir profesionālā izstāde) iespaidīga. Protams, par ļaunu pasākumam nenāca, ka tā apvienota ar dabīgo skaistumkopšanas līdzekļu izstādi.

Kādi secinājumi? Bio ir modē. Trends.  Bio ir pieprasījums- ir sabiedrības slāņi, kuri var atļauties par pārtiku vairāk un tā ir iespēja nopelnīt (pirmkārt jau tiem, kuri pārvalda parastās jeb konvencionālās pārtikas tirgu). Agrāk, kad biotirgus tikai attīstījās, saikne starp ražotāju (zemnieku) un patērētāju (kundi) bija tiešāka. Ceļš no lauka uz galdu īsāks. “Bio” bija liekama vienādības zīme ar “reģionāls”.

Tagad bio ir globalizējies. Gan no attālumu, gan apjomu viedokļa. Daudzos lielveikalos ir milzīgi stendi ar bioproduktiem no visas pasaules. Starpnieku ķēde ir daudz garāka, darbs ir gan iepakojuma ražotāju firmām, gan plastmasas ražotājiem, gan sertificējošām iestādēm, gan reklāmas biznesa kareivjiem un transporta firmām. Visiem ir jānopelna, varbūt pat tam, kurš stāv pašā sākumā- zemniekam. Vai tas notiek un vai garajā plūsmā preces izcelsme ir caurspīdīga un tās kvalitāte augstāka, tie lai paliek atklāti un mazliet retoriski jautājumi, kurus lielā biznesā nav pieklājīgi uzdot.

No manis kā ražotāja viedokļa bio ir pozitīvi, jo dod iespēju savu produktu par lielāku cenu pārdot un tendence bioproduktiem ir augšupejoša. Kā patērētājs, vairāk sliecos uz to, lai produktam varētu uzticēties un to nodrošina vairāk reģionalitāte. Pēc šīs izstādes apmeklējuma šīs pārliecības nostiprinājās.

Kā tikai te Turpini lasīt »