“Sudraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Sētā nāk rūķīts ar dāvanu maisu
Atnāca, nolika medus burciņu klusi
Un aizgāja tālāk uz kaimiņu pusi”
(gandrīz Plūdons)
Tautas ticējums saka, ka ja Mārtiņos zosis staigā pa ūdeni, tad Ziemassvētkos tās staigās pa ledu. Tautas ticējums ir piepildījies. Vismaz tām zosīm, kuras pārdzīvojušas Mārtiņus. 
Šogad būs balti Ziemassvētki. Ne tikai pārnestā nozīmē, bet arī meteoroloģiskā. Lai arī šur tur sola lietu, sniegu izkausēt tas nepaspēs.
Šis ir laiks, kad savu lidojošo meiteņu vārdā vēlos teikt sirsnīgu paldies saviem medus ēdājiem. Jūsu pulks šogad atkal kļuvis lielāks. Daudzi ir atveduši savus draugus vai paziņas (gan tieši, gan netieši- pēc dāvinātas medus burkas jaunie medusēdāji paši mani atraduši). Tas ir liels gandarījums – sajust, ka tas process, kurā piedalos un tā rezultāts(galvenais nopelns tomēr ir manām bitītēm) ir vērtīgs un novērtēts.
Ir svarīgi apzināties, ka katra mūsu (mana, jūsu, citu) darbība un pat domas rada sekas. Neatkarīgi no tā vai šī darbība vai doma ir mērķtiecīga vai gadījuma pēc.
Tāpēc visi medus ēdāji ne tikai iegūst garšīgu medu, bet netieši piedalās arī manā dravošanā, jo pateicoties viņiem, man ir iespēja nodarboties ar biškopību, bitēm ir iespēja īstenot savu sūtību un Latvijā – Ziemeļkurzemes mežos un laukos ir daudz vairāk ziedu, ogu, putnu….
(šīgada centīgākā novietne pašā gada sākumā- par pavasari sapņojot)
Liels paldies arī Turpini lasīt »
