“Nāk maijs ar saviem ziediem košiem
Un plauksmē aizkavētiem ošiem,
Kas nemokās, kas nesatraucas.
Jā, mani draugi oši saucas
Kas nogaida, kad pāries mode.
Kad noreibusi saules lode
Vairs nespiedīs uz katra zara,
Kas jucis nezin pats,ko dara.
Kas plaukst ar saraustītu elpu.
Ar smagu smārdu piedzen telpu
Un cilvēciņus sanervozē-
Tie arī pavasari pozē.
Tas ir tāds apjukuma laiks.
Re, kartupeļa asns slaiks,
Kas tiecas, ilgojas un manās,
Tiek nolauzts nost pirms stādīšanas.
Un pareizi! Viss zemei līdzēs,
Kas laikā būs un neizstīdzēs.”
(Imants Ziedonis)
Jāatzīst, ka dienas citātam sākumā vēlējos likt tikai pirmās divas rindiņas. Ritmiskas, ar atskaņām un ieraksta tēmu raksturojušas, bet īstenībā maz izsakošas. Ja pieliek klāt trešo rindiņu, tad vairs atkāpšanās ceļa nav- jāliek viss dzejolis. Šis dzejolis ir vēl viena Ziedoņa pērle, līdz šim nepamanīta. Ceru, ka ne tikai man.
Ir gada tumšākais laiks. Pat tajās nedaudzajās stundās, kad saule tikusi pāri horizontam, tā nav redzama, jo debesis klātas bieziem, svina (pelēkiem un smagiem) mākoņiem. Sniegs un lietus nomaina viens otru un dubļu kļūst aizvien vairāk.
Šādā laikā ir svarīgi paskatīties uz priekšu. Lai arī ceļš ir dubļains, tas ir ceļš uz pavasari. Uz ābeļ- un ceriņziediem. Tā ir labā ziņa- lai kādi vēl var būt dubļi, sniegi vai sali, laiks strādā mūsu labā un neatvairāmi tuvojas tas brīdis, kad bērzā iesvilposies meža strazds, uzplauks krokusi un vizbulītes, lazdas un kārkli sanēs bitēs. Bērzu sulas skries debesīs (Ziedonis). Un ziedēs ābeles.
Katra pavadītā diena ir kā maza uzvara.
No vasaras ir iekrājušās dažas fotogrāfijas, kuras šajā tumšajā laikā ir kā sveces. Fotogrāfijas-sveces.
Debesis-ābeļziedi-bites.
Forumā lasīju, Turpini lasīt »
