“Liepu gāršā, Latvijā vienīgajā.
Liepu gāršā, noēnotā un dumbrā-
līdumu latvieši vecie vēl dzīvo tajā,
un es arī – ar celmu smagumu kumbrā.
Kādas bišu ganības! Kādas dores!
Taisni žēl līst: kā jūlijā zied!
Kā pirms gadsmitiem gāršā ienācu toreiz,
tā es te paliku. Citur man nav kur iet.”
(Imants Ziedonis)
Ir novembra mēnesis un dubļu laiks turpinās. Arī dienas kļūst kaitinoši īsas, bet debesīs vairs nav gulbju un vēl nav sniega (a la Ziedonis). Pagājušajā nedēļas nogalē pārspēts siltuma rekords un dažviet dravās esot gājis kā pavasarī. Man gan tās, pie kurām degunu pabāzu, bija diezgan ciešā kamolā. Pat apbrīnojami ciešā, ņemot vērā augsto gaisa temperatūru. Domāju, ka tas ir labi- šajā laikā perošana nebūtu labvēlīga gan no barības patēriņa, gan no varru vairošanās viedokļa. Iespējams, ka šai uzvedībai pamatā ir, ka vairumam saimju ir somu bakfāstiešu gēni un somietes jau nu gan “zina”, ka šajā gada posmā vienīgās puķes, kuras varētu uzziedēt ir leduspuķes.
Šoreiz gan mazāk par bitēm. Vairāk par zemi. Tikko, šīs rindas rakstot ienāca prātā, ka arī katram gadalaikam ir savs elements. Rudenim noteikti ir Zeme. Pavasarim -Gaiss. Vasarai- Uguns. Ziemai -Ūdens. Var jau būt, ka tā nav mana doma un ir kur izlasīta, bet tas jau nav svarīgi.
Svarīgi ir tas, ka rudenī redzot uzartu tīrumu un ieelpojot augsnes smaržu, man iekšā kaut kas sakustas. Varbūt arī tur, tāpat kā manām somu meitenēm, ir vainīgi gēni. Arāja,zemnieka gēni, kuri gandrīz noteikti ir katrā latvietī. Jautājums tikai -dominējošie vai recesīvie.
Pirms pāris nedēļām braucu uz Pilteni pēc stropiem. Tuvākais ceļs ved cauri Rāpatiem (arī mūsmājas administratīvi skaitās pie Rāpatiem). Par šo ciemu (Rutku Tēva “Sumpurņu ciemu”) esmu vairākkārt jau rakstījis, tagad te palikušas vien pāris viensētas. Rāpati kādreiz administratīvi piederēja Piltenei, tagad Ugālei, bet vienmēr, pat senos laikos ir bijis tāls stūris. Arī kolhozu laikos šis bija attālākais iecirknis un meliorācija tika veikta vēlu – neilgi pirms pārmaiņu laikiem. Kādreiz te bijuši lieli saimnieki, auglīgas augsnes. Ar mežu aizaugušas pļavas un lauki vēl nav,lai arī vairums to nav pļauti. Pāris vietās ir uzarti nelieli gabaliņi, kur mednieki sēs auzas mežazvēriem. Medību torņu skaits mežmalās ir grūti saskaitāms.
Tā būtu ideāla vieta, kur varētu izveidoties kāds ekociemats, pietiekami lieli lauki un pļavas, tālu prom no civilizācijas, šosejām, piesārņojumiem. Tikai bez ideoloģijas un garīguma pamatos kā kibuciem Izraēlā vai Visariona ciematam Sibīrijā, tas ir neiespējami.
Par meliorāciju. Tā Turpini lasīt »
