Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘Foto’ Category

Vācijas brauciens

Šogad, tāpat kā citus iepriekšējos gadus, kad bites gandrīz ieziemotas un āboli gandrīz nolasīti, devos vācu draugus un kolēģus apraudzīt. Var teikt, ka tas bija tāds neliels atvaļinājums, jo kopš maija  neviena brīva sestdiena vai svētdiena un kas tā tāda- 8 stundu darbadiena? Visbiežāk reiz 1,5 vai 2. Teikšu kā ir, baterijas bija nosēdušās.
Par atvaļinājumu to var saukt nosacīti, jo tāpat gandrīz visas dienas bija ap un par bitēm, satiku arī klientus un draugus un bieži tie ir vienā personā. Tomēr atvaļinājums- vitamīni pozitīvu emociju un alus veidā tika uzņemti un mājās atbraucu ar normālu spriegumu baterijās un pilns jaunu ideju.
Dravnieku dienas Donauešingenā sākas piektdienā, tas nozīmē, ka jālido ceturtdien . Protams, ar Lufthansu, jo cenas, laicīgi pasūtot draudzīgākas nekā ar AirBaltic, bet serviss un uzticamība nesalīdzināma. Ryanair&Co nederēja lidojumu grafiku dēļ, abos virzienos nevarēja saštimmēt laikus.
Lidmašīna Frankfurtē ielidoja pēcpusdienā un pēc ceļojuma plāna devāmies uz dienvidiem. Uz Tengeni. Tā ir pilsētiņa netālu no Donauešingenas un arī netālu no Vaiterdingenas, kur pirms 24 gadiem brašs latvju students pavadīja pusgadu no jaukākā dzīves posma- studiju gadiem. Tā bija prakse, šī vārda labākajā nozīmē- blakus darbam bija gan kursi, gan ekskursijas un palaimējās nokļūt saimniecībā, kur bija gan ļoti jauki cilvēki, gan skaista daba un pati māja vai muižiņa arī atradās nomaļus no ciema, bijušā klostera teritorijā, vulkāniskā kalna Hoenštofelna (Hoehenstoffeln) pakājē un ar skatu uz citu vulkānisko kalnu Hoentvīlu (Hohentwiel) ar lielisku panorāmu, kur fēna (siltā kalnu vēja) laikā var redzēt Šveices Alpu virsotnes.
a10
Tengena bija tikai (vairāk…)

Advertisements

Read Full Post »

Ražas laiks

“Mēness staigā ar vējlukturi,
bet nav nekāda vēja,
tikai daži mazi pūtieni.

Tur nopūtās ērkšķi,
bez rozes palikuši.

To dzirdēja naktsputniņš
un uzsprauda naktsvaboli uz ērkšķa”
(“Septembris” Imants Ziedonis)

Septembris ir ražas laiks. Tiek kulta pēdējā labība (vēl šodien redzēju vienu krievu laiku kombainu “Ņiva”, kurš varonīgi cīnījās ar pēdējām labības vārpām, kuras nebija uzvarētas augusta lietavās. Kombaina izskats liecināja, ka viss ko tas dara ir varonīgi. Un brīnums.:) ). Sausais septembris derēja arī pēdējā siena vācējiem. Arī bišu ieziemošanai šis laiks bija labvēlīgs, varēju piebraukt visām novietnēm un ne reizi nebija jāvelk laukā domkrats vai jāmeklē tuvākais traktors, kā dažreiz gadās lietainos rudeņos. Ābolu novākšana rit raiti, saulainās dienas un pavēsās naktis krāso ne tikai kļavu lapas, bet arī ābolu vaigus un dara tos saldus.
Putniem arī ražas laiks, vēl visi pīlādži nav nolasīti. Un šogad tik daudz ozola zīļu.
piladzi

Arī vasarā bija ļoti daudz melleņu (vairāk…)

Read Full Post »

Ābeļziedu laiks mežā

Šogad ābeles tik baltas, baltas. Pat ja sārtas, tik un tā baltas. Baltas, smaržīgas un sanošas- pilnas ar bitēm. Ābeles gan ceļu malās, gan privātmāju dārzos, pie skolām un komercdārzos. Ābeles vecās mājvietās un lauku vai mežu malās. Ābeles mežos.

Man ir sapnis izlidot ar gaisa balonu un paskatīties uz mājām no augšas. Noteikti skaistākais laiks šim lidojumam būtu ābeļziedu laikā, kad visapkārt meži, priežu un egļu tumšais zaļums kopā ar bērzu salātzaļo (vai salātu bērzzaļo). Un šo mežu, šī zaļuma vidū- ābeļziedu baltais- mani “Stendi” ābeļziedos.

Saka, ka Veļu laikā senči nākot ciemos. Gribētos, lai viņi atnāktu arī ābeļziedu laikā, lai apskatītos un papriecātos par šo skaistumu. Par ābelēm, kuras arī viņu stādītas. Par dārzu, kurā zeme sviedriem slacīta, lai to atkarotu mežam un iekoptu.

Saka, ka tikko kas tiek pateikts- ietērpts vārdos, tas ir zudis. Nav iespējams izteikt vārdos šo skaistumu, noskaņu, smaržu… Varbūt arī nofotografējot tas ir zudis, jo nevar fotogrāfijā visu šo skaistumu un noskaņu notvert? Mirkļa skaistums.

“Burtnieku ziemas” kā (vairāk…)

Read Full Post »

Zviedru tūre- 1.daļa

Sēžu Kopenhāgenas lidostā, pilns ceļojuma iespaidu,laika līdz lidmašīnai vēl daudz un, ļoti iespējams, ka doma izmantot šo laiku piezīmju uzmešanai nemaz nav tik nepareiza. Mājās šodien īsteni pavasarīga diena, Ģertrūdes diena, kad pēc latviešu ticējumiem mostas kukaiņi, arī bites.Saimes noteikti aplidosies un ir žēl, ka šajā dravnieku Lielajā Dienā nevaru būt klāt, stāvēt dravas vidū un klausīties skaistāko mūziku pasaulē.
Miks (tā ir iesauka Mihaelam, vienam no vācu dravnieku grupas biedriem) vakar, kad runājām par ceļojuma iespaidiem, ieteica svarīgākās atziņas pierakstīt. To darīšu mājās, jo publiskai lietošanai ne visa informācija ir paredzēta, bet atsevišķi iespaidi vai ierosmes būs arī šeit.

Apceļoju Zviedriju profesionālo vācu dravnieku grupā, kura tieši pirms gada viesojās Latvijā. Grupā ir 7 cilvēki. Šis skaitlis nav nejaušs, jo mikroautobusi ir parasti ir 8-vietīgi un viena vieta paredzēta uzņemošās valsts pārstāvim. Ne mazāk svarīgāks iemesls ir tas, ka šādā skaitā ir vieglāk katram individuāli saņemt informāciju un uzdot jautājumus. Tas (vairāk…)

Read Full Post »

2015.gadā Latvijā pirmā Buckfast apsēklošanās stacija “Livod Randa” darbojās savu otro sezonu. Varbūt man dažreiz ir kārdinājums teikt, ka šīs stacijas izveidošana un uzturēšana ir pārāk darb-, laik- un naudasietilpīgs process, bet tas būtu liekulīgi. Jo selekcijas darbs ir pats saldākais biškopībā, saldāks par saldāko medu, krēma rozīte no tortes augšas. Būtu arī grēks, lai tas labais materiāls, kurš ir manā rīcībā netiktu saglabāts. Bišu mātes mūžs ir augstākais 3-5 gadi un saglabāt tās gēnus ilglaicīgi var tikai veicot selekcijas darbu. Arī tas, ka dzīvoju Ziemeļkurzemē salīdzinoši netālu no vietas, kur iespējama stacijas izveide., noteikti nav nejauši, tāpat kā tas, ka man ir izdevies iepazīties ar izciliem selekcionāriem, no kuriem gan mācīties, gan padomu paprasīt, gan izcilu materiālu saņemt.
Ir arī pirmie rezultāti. No 2014.gadā stacijā sēklotajām mātēm vairākas ir tādas, no kurām testa režīmā pagājušogad izaudzēju meitas un šogad noteikti no vairākām audzēšu mātes. Jācer, ka iecerētie rezultāti neizpaliks.

Staciju atklāju vēlu – 17.06.2015. Mums jūras un līča iespaidā pavasaris ir lēnāks kā daudzviet Latvijā, bet jūrmalā tas ir vēl vismaz nedēļu vēlāk kā mežos. Sagaidīšana bija varena- ar orhidejām 🙂

Nākamos nukleusus (vairāk…)

Read Full Post »

Viršu medus

Šogad bija viršu medus gads un šādiem ierakstiem- https://dravnieks.lv/2008/08/28/virsu-medus-nemaz-nebus/ nav vietas.
Dabā ļoti daudz kas notiek cikliski. Tas attiecas arī uz viršu medu. Ļoti reti ir divi labi viršu ienesumi pēc kārtas. Patiesi labi viršu gadi mēdz būt ar garāku starplaiku, reizi četros-piecos gados. Lai arī šis gads nebija viršu rekordgads, liekas, tas ir labākais pēdējā piecgadē.

Jau pagājušajā gadā novējoja pirmās vēsmas, ka šogad virsītis būs, jo 2014. tā nebija vispār. Ne tikai pavāji, maz vai ļoti maz, bet vispār! Tas atgadās vēl krietni retāk nekā reizi četros, piecos gados. Tātad “pendelei” jānāk atpakaļ.
Šī gada pavasaris cerību kaldināja par pārliecību – viršiem jābūt! Maijā un (vairāk…)

Read Full Post »

Sēņu gads

Latvieši ir sēņmīļu (mikofīļu) tauta. Pretstatā mūsu kaimiņiem mikofobiem zviedriem, kuri daudz labprātāk apēdīs iepūdētu siļki, nevis ceptu baraviku. Mana pārliecību par latviešiem kā sēņošanas čempioniem pirms dažām nedēļām gan satricināja poļu radi Ščecinā, kuri aplūkojot aizgājušā gada sēņu bildes, sajūsmā pūta un elsa.

2014.gads bija sēņu gads. Septembrī tas auga visur un, nepārspīlējot, bija jāskatās kur kāju likt, lai kādai skaistulei nenomīdītu cepurīti. Beku laiks sākās pašā karstākajā darbu posmā- septembra sākumā, kad sākās gan bišu ieziemošana, gan ābolu novākšana. Tāpēc sēņot aizgāju tikai vienu reizi, bet sēnes gan vakara pannai lasīju katru dienu, jo tās auga visur- dārzā, mežā, takas malā un uz takas, protams, arī pie stropiem. OLYMPUS DIGITAL CAMERA Pirms bišu darbiem (vairāk…)

Read Full Post »

Older Posts »