Mans 4.maija “ozols”


Mans 4.maija “ozols” ir liepa.
Mēdiji šodien bija pilni ar ziņām, kur prominences, deputāti, to kandidāti & Co fotoaparātu zibšņu pavadībā stādīja ozolus. Par godu Latvijai, vismaz tā rakstīja.
Mans 4.maija “ozols” šogad bija liepa un te īss stāsts par to viņu.

Vispār liepa nav vājāks koks par ozolu. Varbūt Latviju liepa raksturo vairāk nekā ozols, jo liepa, lai arī mīkstu koksni ir ļoti ilgmūžīgs koks, var sasniegt vairāku simtu gadu vecumu un ir bijis latviešiem arī kā elku koks.
Liepa ir arī bišu koks, jo gan ziedi, gan lapas (izsvīdums) ir medus avots un arī liepu dobumos kādreiz dzīvoja bites.

Šīs liepas stāsts ir īpašs. Liepa pati bija iesējusies, izaugusi jau smuidra un varētu netraucēti vēl augt desmitus un simtus gadu. Ja tikai man nebūtu ienākusi doma šajā vietā uzbūvēt šķūni. Rudenī tas tikai izdarīts, bet nepaguvu kociņu pārstādīt. Atliku uz šo pavasari. Šķūnī jau norisinās darbība, inventāra gatavošana un kārtošana, un lai zari netraucētu, tie tika atsieti.

Laiks skrien, tas skrien arī pavasarī un vienmēr gadās kādi svarīgāki darbi. Tad kad ienāca prātā liepiņa, aizvien biežāk iešāvās prātā doma, ka gan jau neuzspēšu un, cik žēl,  kociņš  būs jānocērt.
Šodien 4.maija pašā vakarā, piepeši (gan jau kaut kādi sagatavošanas darbi vēl neapjaustā līmenī tika veikti) uznāca iedvesma un stundas laikā, vēl īsi pirms krēslas, liepiņu pārstādīju. Turpat pie šķūņa. Tā nu man ir savs 4.maija “ozols”, par godu Latvijai.
Kociņš nemaz nebija tik maziņš un nebija tik viegli to pārnest uz paredzēto stādīšanas vietu – turpat aiz šķūņa. Protams, patriotisms spēkus vairoja 🙂

Šeit kociņš jau iestādīts. Nekādu preses fotogrāfu, pret celmu atstutēta kamera autofotografēšanas režīmā un mans PR speciālists Betija fonā.
Uzvalka vietā darba kombinezons, toties zibspuldzē jakai atstarojas.  Tā neatstarojas neviena kundziņa glaunais uzvalks, pat ar krutāko “nikonu” ne :).

Pēc stādīšanas kociņš jāapgriež. Kokam augot, vainags atbilst sakņu sistēmai. Izrokot sakņu sistēma tiek samazināta un vainags ar to jāsabalansē.

Tā mana liepiņa un karogs, šodien 4.maija svētkos, par godu Latvijai. Karogs plīvoja, liepiņa augs, ziedēs un tajā dziedās bites, kamenes un citas svētības.

Šodien bijām aizbraukusi uz Baltā Galdauta svētkiem Zlēkās, pie viena no gleznainākajiem Kurzemes ezeriem – Kažezera.

Uz Baltā Galdauta arī Dravnieka ābolu sulas.

Jauks, saulains laiks ar atsvaidzinošu vēju un patīkami pavadīts laiks “savējo” kompānijā.

Ugunskurs, kurš sildīja un cepa desiņas. Dziesmas.

Vēlreiz Kažezers, neliels, bet skaists, tālu no civilizācijas, ar varenu priežu mežu krastos.

Advertisements

2 comments

  1. Paldies! Stāsts mani iedrošina pateikt, ka mans “4.maija ozols” bija 200 priedītes. 🙂
    Liels prieks!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s