Ceļojums laikā


Ceļojuma iespaidus ir vieglāk uzrakstīt uzreiz pēc ceļojuma, kad iespaidi un emocionālie piedzīvojumi vēl pavisam svaigi. Tas ir jau 100reiz pārbaudīts.
Tāpēc tagad par bišu ceļojumu uz Baltkrieviju, no kura atgriezos pavisam nesen. Ja kādreiz dzelzs aizkars bija Rietumu pusē, tad tagad līdzīgs aizkars ir Austrumos. Gan ceļošana ir apgrūtināta, gan īsti nezinām kas tur notiek.

Baltkrievu biškopju organizācija “Bortnik” rīkoja sezonas atklāšanu- biškopju dienas un pirmoreiz šajā pasākumā tika uzaicināta arī Latvijas delegācija. Ceļojumu organizēja LBB un tā mēs 50 dravnieki no visiem Latvijas novadiem devāmies atklāt Baltkrieviju.


Man šis bija pirmais ceļojums uz “to” pusi pēc “diženās un varenās” likvidēšanās un arī pirmais bišu brauciens, kurā devos tik lielā grupā.  Vācu grupā, kurā man ir palaimējies iekļūt rezerves spēlētāja statusā ir 7 cilvēki. Kad jautāju, kāpēc tikai 7, tad atbilde bija, ka lielākā grupā notiek frakciju veidošanās un arī apmeklējot ceļojuma objektus daudz vieglāk gan sadzirdēt, gan saredzēt, uzdot jautājumu un saņemt atbildi, gan nodibināt kontaktu. Ierobežojušais ir arī busiņa lielums un parasti mikroautobusiem ir 8-9 vietas un viena vieta ir paredzēta uzņemošās valsts pārstāvim, kurš reizē ir arī tulks.
Dabūju pārliecināties šo argumentu patiesumu. Tik lielā grupā veidojās frakcijas, parasti jau uz iepriekšējās pazīšanās bāzes, un ceļojuma beigās es ne vairāk kā pusei zināju vārdus vai kas viņi ir. Bija pat tā, ka neatradās iespēja pamatīgi aprunāties ar paziņām, kuri bija citā “frakcijā”. Tāpat arī ciemos pie biškopja lielā grupā esot ir daudz mazākas iespējas, kā jau rakstīts iepriekšējā rindkopā. Vācu grupā vakariņu laikā vai pēc vakariņām viemēr satikāmies un līdz vēlam vakaram/naktij diskutējām vai apmainījāmies iespaidiem. 50 cilvēku grupā tas nav fiziski iespējams. Astoņi vēl var sabīdīt 2 galdiņus kopā, bet kā pie 2 galdiņiem piesēst 50? Pie tam daudz dažādu profilu biškopji. Arī pieturas punktos – labierīcību apmeklēšana vai kafijas dzeršana paņem krietni lielāku laiku,

Tomēr šī grupveida ceļošana noritēja apbrīnojami gludi. Nekādu aizkavēšanos kāda cilvēka, kurš iedomājas, ka ir īpašs dēļ, nekāda rīvēšanās, visi bija organizēti, inteliģenti un labvēlīgi. Tāpēc iesaku lasītājiem, ja, piemēram ir kāds “Pēdējā brīža” ceļojuma piedāvājums un uzzināt ka tā ir biškopju grupa, nevilcinieties ne mirkli- būs forši. 🙂

Pati Baltkrievija ir kontrastu valsts. Tiesa,ja labi grib, tad jebkuru valsti var nosaukt par kontrastu valsti. Iespaidi ir duāli un tomēr, ja man ir jādod savs slēdziens, tad varu teikt, ka man šeit patika- tīra valsts un labestīgi, atsaucīgi cilvēki. Īpašs pārsteigums bija par baltkrieviem.. Viņi atšķiras no krieviem vizuāli- nav aziātiskā elementa un arī mentalitātē, laikam jau galvenā, bet tik ļoti izšķirīgā atšķirība- nav agresivitātes, nepamatoti augsta pašvērtējuma un imperiālistiskās domāšanas kā “vecākajam brālim”. Kopumā palika iespaids, ka tā ir ļoti eiropeiska nācija. Pēdējā ceļojuma dienā, kad domāju, ka Baltkrievijas tagad kādam laikam pietiks. Ceļojums bija ne tikai interesants, bet nogurdinošs, mājās pārbraucu piecos no rīta. Tomēr jau nākamajā dienā noķēru sevi pie domas, ka nebūtu nemaz tik slikti kaut kad tuvākajos gados atkal Baltkrievijā paviesoties. Ja mani pēc šī raksta publicēšanas neiekļaus nevēlamo personu sarakstā 🙂 Tāpēc, gadījumā ja kas, pateikšu, ka pret Aleksandru Grigorjeviču, vairāk pazīstamu kā Lukašenko, man nav nekā iebilstama un domāju, ka viņš vairāk līdzinās Kārlim Ulmanim nekā to varētu iedomāties 🙂

Lai tiktu uz Baltkrieviju ir jānokārto vīza. Dokumentu iesniegšanu organizēja biedrība, bet anketas aizpildīšana un fotogrāfijas organizēšana (foto Baltkrievijas vīzai ir īpašas prasības, bet tās katrs sevi cienošs fotosalons zina). Jābūt pievienotai arī apdrošināšanas polisei. Dīvaini, ka šī polise bija jāuzrāda arī uz robežas, tātad tā jāizdrukā divreiz. Ar vīzu vien uz robežas nepietiek- ir jāaizpilda arī migrācijas karte. Otru kartes daļu jāatdod uz robežas braucot atpakaļ un ja to gadās nozaudēt, tad nepatikšanas esot garantētas. Birokrātija un pārspīlēta kontrole. Migrācijas karte jāuzrāda arī viesnīcā.
Majakovskis šajā sakarā droši vien rakstītu.
Я достаю из широких штанин
дубликатом бесценного груза.
Читайте,завидуйте,я —гражданин
Советского Союза Евросоюза

Iebraucot Baltkrievijā muitnieki koferus pārbaudīja rūpīgi. Aizliegts ievest arī gaļas un piena produktus. Visvairāk viņu uzmanību tomēr piesaistīja grāmata, kuri bija paņēmis līdz. Tā bija Pētera Vollēbena “Der Wald” (iesaku visiem dabasdraugiem, kuri lasa vāciski). Izšķirstīja, pajautāja vai tā daiļliteratūra, izšķirstīja vēlreiz. Arī izdrukātas papīra lapas tika rūpīgi un aizdomīgi šķirstītas un pētītas. Laikam jau vārdam tomēr ir spēks, lielāks par propogandas kontrabandas desas lunķi. 🙂

Lai kā, pāri robežai tikām bez problēmām un nemaz tik ilgi jau laiku nepaņēma. Vienkārši esam izlaidušies, pieraduši šķērsot robežas, nesamazinot ātrumu, uz kurām vairs nav ne muitas posteņu, ne robežsargu. Arī tas bija tāds ceļojums atpakaļ laikā.

Aiz robežas samērā sliktas kvalitātes ceļi (kopumā ceļi Baltkrievijā ir labi, ir arī maksas automaģistrāles), mazas mājiņas dažādās krāsās.

Ne tikai tradicionāli zilas, bet arī dzeltenas, zaļas, brūnas.


Pārsteigums bija saimniecības ēkas- šķūnīši, kūtis. Daudzas mājiņas bija svaigi krāsotas, varēja redzēts ka saimnieks roku pielicis, bet saimniecības ēkās liekas no to uzcelšanas brīža cara laikos vienīgais kas darīts- atstutēts miets, lai neapgāžas. Domāju, ka tas saistīts ar to, ka māja tiek uzskatīta par savu teritoriju, par kuru jārūpējas, bet viss kas aiz sliekšņa, pat ja tas savs šķūnītis, ir svešs.

Minska ir Eiropas pilsēta ar iedzīvotājiem vairāk kā Latvijā-2 miljoni. Pie tiem noteikti nav pieskaitīti tie, kuri dzīvo Minskas Mārupēs – mājas tādas pašas, varbūt pat lepnākas nekā Pierīgā. Un autoparks visā Baltkrievijā ir vāciski japānisks, tikpat kā neredzēt žiguļus, ne vecus, ne jaunus. Dienestu mašīnas gan daudzas vēl padomju un krievu ražojuma. Zemāk jaunā Nacionālās bibliotēkas ēka. Minskā tiek ļoti daudz būvēts un tā ir īsta Eiropas metropole, tikai daudz tīrāka.


Pilsētas un ielas tīras, arī šoseju malās daudzas sociālās reklāmas par meža saudzēšanu, plastmasas pudeļu mešanu tam paredzētās vietās. Arī “Es mīlu Baltkrieviju” plakāti un baltkrievu valodas popularizēšanas plakāti. Patika, ka dzērvenes baltkrieviski ir “žuravinka”, tātad dzērvenīte. Nevis kljukwa 🙂

Aiz Minskas apciemojām profesionālu biškopi. Tipiski baltkrieviski- viesmīlīgi un sirsnīgi. Tikām cienāti ar tēju, kur ūdens vietā  vārīta kļavu sula, sviestmaizēm un saimnieces ceptām kūkām.

Bišu guļamais namiņš.

 

 

Samovārā nevis ūdens, bet kļavu sula- tējas pagatavosanai.

Jāsaka, ka biškopības attīstības līmenis ir samērā zems. (Tas neattiecas uz biškopi, kuru apciemojām- tur jau bija daudzkorpusu stropi, ciltsdarbs un mūsdienīga pieeja).
Ceļojums bija ļoti interesants un nenožēloju, ka aizbraucu ne par miligramu, bet profesionālajā ziņā ieguvumu var teikt, ka nebija. Ne saimniecībā redzētā, ne vēlāk lekcijās klausītā. Lielākais ieguvums bija šī iespēja apskatīt kaut ko pavisam oriģinālu- Baltkrieviju kā valsti un atziņa, ka baltkrievi kopumā ir ļoti forša tauta. Man kā daļējam baltkrievam pēdējais atzinums bija sevišķi patīkams. 🙂

Baltkrievijā joprojām daudz dravo ar smagiem guļstropiem, daudzkorpusu stropi ienākuši vien pēdējos gados, pateicoties poļu un leišu izglītošanas pūlēm. Dravošanas tehnoloģijas ir mazefektīvas. Antibiotikas tiek lietotas pa labi un kreisi un tas nevienu neuztrauc,. Uz Eiropas tirgiem viņi neskatās, visu labi var pārdot savās mājās un Krievijā. Laba bišu materiāla trūkst, savas selekcijas nav. Ievestais materiāls bieži vien ir labs tikai tāpēc, ka tas ir “importa”. Baltkrievija un Krievija ir tirgus arī mātēm, kuras izaudzē bijušie Krievijas vācieši vai bišu māšu audzētāji, kuriem laulātās draudzenes ir no bijušās PSRS.
Likumdošanas kas regulē biškopību tikpat kā nav. Lauksaimniecības ķīmijas lietošanai nav ierobežojumu. Pieņemti likumi, kuru burtiska ievērošana bites atļautu turēt tikai dažās vietās Baltkrievijā, ka ir absurdi un tas, protams, netiek piemērots.
Arī barības bāze pasliktinās. Valsts politika ir virzīta lai maksimāli izmantotu zemi. Krūmāji tiek izcirsti un to vietā līgojas labības druvas. Bitēm šīs vietas iet zudumā. Starp citu, lauki tiek uzarti kā tagad pie mums, līdz pat ceļam, nevis kā padomju laikā.
Protams, jau pieminētā antibiotiku lietošana un peru slimību izplatība – šīs lietas netiek regulētas. Tas, ka Baltkrievijas liela daļa cieta Černobiļas AES avārijā ir atstājis iespaidu vēl šodien, sevišķi valsts dienvidu daļā-Poļesjē.
Kopumā radās iespaids, ka būt par biškopi Baltkrievijā nav viegli.
Tomēr ir arī cerīgi. Satiku jaunu biškopi, kurš darbojas selekcijā, pats uzkonstruējis bišu māšu apsēklošanas statīvu un visādi citādi bija mūsdienīgi domājošs. Vēl pāris biškopju, arī pie tā, kura bijām dravā, bija uz modernas saimniekošanas ceļa, domā par efektīvu saimniekošanu, izprot laba bišu materiāli nozīmi, lai sasniegtu augstas ražas. Un ko gan varam teikt mēs, Latvijas biškopji, ja mums ne tikai visbiežāk sastopamais, bet arī visvairāk (jaunais) pārdotais strops ir Latvijas stāvstrops, kurš lai arī satur dažas daudzkorpusu stropa elementus, tomēr ir akmens laikmets, ja domājam par efektīvu saimniekošanu.

Divas dienas Soļigorskā semināri- lekcijas, izstāde. Izstādē bija liels “Lyson” stends, kurā produkcija bija dārgāka nekā mūsu tirgū, iespējams ievedmuitas dēļ. Tad vēl vairāki sēklu un nektāraugu stādu tirgotāji. Zāļu tirgotāji no Krievijas. Pāris vietējo stendu ar pašdarinātiem stropiem. Vārdu sakot, izstāde – nulle.


Lekcijas. Te bija pats dīvainākais. Nebija ne lekciju saraksta (vispār nekādas nojausmas kādas lekcijas paredzētas) un, protams, ka nebija arī laika plāna. Vispār nekādas informācijas! Vēlāk uzzināju, ka arī mūsu lektoriem nebija iepriekš zināms kad jāuzstājas.

Interesantāk nekā lekcijas bija kafejnīcas apmeklējums un sarunas ar vietējiem biškopjiem. Tā bija vērtīgākā šī pasākuma daļa.
Patika veids, ka pasākuma organizatori pieteica lekcijas un izklaidēja dalībniekus – gan ar bērnu deju grupām, gan humoristiskiem priekšnesumiem. Tas bija lieliski!

Dīvainības. Kā jau ar kolēģiem smējāmies, vaina jau ir mūsos. Mēs esam atbraukuši un mums kaut kas liekas dīvains, bet uz vietas tas ir normāli. Tomēr dažas lietas, kas no latviešu skatījuma liktos neparastas.
Sadalīšana pa numuriem viesnīcā. Dzīvojām 1, 2 un 3-vietīgos numuros. Cilvēki tika salikti kopā pēc nevienam nezināma algoritma. Protams, ka varēja mainīties, bet tas tomēr likās dīvaini. Man gan palaimējās, ka tiku vienā istabā ar Mārtiņu Grabovski- biškopi ar ļoti lielu pieredzi, māšu audzētāju un arī interesantu cilvēku. Garās sarunas gan par bitēm, gan dzīvi bija īsts šī ceļojuma ieguvums.
Mikroviļņu kultūra. Pat kafejnīcās, kuras saucas par restorāniem (arī ar dzīvo mūziku) viss ir iepriekš pagatavots un pēc uzlikšanas uz šķīvja ēdiens tiek uzsildīts mikroviļņu krāsnī. Īpaši nežēlīgi šis process ietekmē frī kartupeļus- tie kļūst kā gumija. Taisnības labad jāsaka, ka bija arī vietas, kur viss tika gatavots uz pasūtījuma, ļoti garšīgi un cenās lēti.
Salāti. Vairākās vietās, pat labos iestādījumos, pie kartupeļu biezputras un gaļas porcijā ir arī salāti – rīvēti kāposti un burkāni ar eļļu. Tieši tik daudz lai nevarētu teikt, ka to nav. Kā ņemot sāls šķipsniņu ar diviem pirkstiem, pāris skaidiņas kāpostu un pāris skaidiņas burkānu. Zinu, ka maniem lasītājiem ir laba iztēle, bet varu pateikt – divreiz mazāk kā tikko iedomājieties. Žēl, ka neiedomājos ilustrācijai nofotografēt.
Porcionēšana. Ir valsts standarts cik lielai jābūt porcijai. Kolēģis lūdza uzlikt griķus un pēc “pietiek” saņēma atbildi, ka porcijai jābūt 250 grami un tā tika, protams, iesvērta. Frī kartupeļiem salmiņi tiek ņemti nost vai likti klāt, lai atbilstu gramiem, kurus noteikusi valsts. Iespējams, ka arī iepriekš pieminēto salātu miniporcija ir valsts noteikta, jo tāda tā bija gan Sluckā, kur dzīvojām, gan netālu no Minskas, kur pusdienojām pēdējā dienā.
Viesnīcā caurlaides. Pie tam viena uz numuru, arī tad ja tas 2 vai 3-vietīgs.  Tiesa, caurlaides nekad netika prasītas.

Atpakaļceļā apcienojām Dārzkopības institūtu netālu no Minskas, Samohvalovičos, kur ir arī biškopības laboratorija. Laboratoriju vada Dmitrijs Rahmatuļins – atraktīvs stāstītājs, ideāls piemērs kādam jābūt cilvēkam, kurš zinātni novada līdz praksei. Dmitrija lekcijas ir interesantas, stāstījums aizraujošs ar humoru un anekdotēm un domāju, ka viņš ir liels pienesums Baltkrievijas biškopībai .
Dmitrijs stāstījumā ir ļoti pārliecināts, arī par lietām, kur domas var dalīties vai kur “šauj garām”. Aizrautība, argumentācija, pārliecība ir ne tikai pluss, bet arī bīstamība, ja klausītājiem nav kritiskās domāšanas, jo tomēr vismaz dažas lietas bija ne gluži tā, kā tika stāstīts. Ja šī sēkla iekrīt tukšā vietā, tad pārliecināt par pretējo varētu būt lielas grūtības, pat ja tas būtu acīmredzami. 🙂
Dmitrijs ir ieguvis labu izglītību un aspirantūrā mācījies Polijā. Varēja manīt, gan atsaucēs, gan materiālos, ka viņa biškopības informatīvā telpa ir Polija, Lietuva, varbūt vēl kādas Austrumeiropas valstis, bet ne, piemēram, Vācija, kur ir spēcīgākā Eiropas biškopības zinātne. Polijā arī, protams, ir augsts biškopības līmenis, gan praksē, gan zinātnē. Tāpēc runājot par Dmitriju, būtu jāsaprot, ka viņš ir Austrumeiropas biškopības skolas, ja tā vispār var teikt, spilgts pārstāvis.


Samohvalovičos ir spēcīgs Dārzkopības institūts, kurā ar meristēmām tiek atveseļots stādāmais materiāls.

Baltkrieviem augļu koku selekcija vienmēr bijusi augstā līmenī. Latvijas komercdārzos, arī manā, plaši tiek audzētas “Belorusskoje maļinovoje”, “Kovaļeķonvskoje” un “Antejs”. Tās jau ir samērā vecās šķirnes, no jaunajām perspektīvākā ir šķirne ar pārsteidzoši latvisku nosaukumu – “Imant”. Izrādās, ka tā ir šķirne, kura ir imūna pret kraupi, izaudzēta no “Anteja” un nosaukums nozīmē Imūnais Antejs, jeb saīsinot “Imant”. Pajautāju vai ir iespējams dabūt šīs šķirnes potzarus un tipiskajā baltkrievu sirsnībā tika noorganizēti vairāki desmiti potzari, kuri tika sadalīti arī citiem grupas dalībniekiem, kuri ar ābelēm un potēšanu ir uz “Tu”. Tā lūk manā dārzā šajā pavasarī ienāks “Imant” s.

Tiku arī pie “Imant” ābola (pa kreisi), pa labi “Antejs” no mana dārza.
Par ļoti draudzīgu cenu varēja iegādāties dažādus stādiņus- remontantavenes, kazenes, ēdamos sausseržus u.c.

Ir brīži, kad vārdi grūti virpinās laukā no pirkstiem, bet šovakar nav šis gadījums. Tomēr darāmas arī citas lietas, tāpēc vēl daži foto.

Dom kuļturi.

Viena no mājiņām ciematā un raksturīgais žogs.

Rakstīju, ka baltkrievi atškiras no krieviem vairāk nekā iedomājos. Tomēr viena lieta ir kopīga- viens no identitātes stūrakmeņiem ir Tēvijas karš. Pieminekļi, tāpat kā ļeninekļi ir katrā pilsētā.

Soļogiorskā pie ieejas kultūras namā, kurā notika pasākums. Bišu guļamais dziednieciskais namiņš.

 

Diezgan nejēdzīgs eksponāts. Izgatavotājs ir kaut kādas tehnikas rūpnīcas direktors, hobija biškopis, kurš par lētu naudu ticis pie armijas virtuves katliem (tā pats stāstīja) un sameistarojis cukursīrupa vārāmo “mašīnu”. Var jau no Rīgas uz Liepāju braukt caur Daugavpili.

Nepalaidu garām iespēju nofotografēties ar Iljiču.

 

Soļigorska ir jauna pilsēta, uzcelta pagājušā gadsmita 50-60-tajos, kad šeit atrada un sāka apgūt kālija sāls atradnes.

Tālumā kalni, kuri paliek pāri no kālija sāls pārstrādes. Tā ir aizliegtā zona, ārzemniekiem nokļūt ražosanas zonā iekļūt gandrīz neiespējami.

Vecais, labais, mīļais Rafiņš.

Tautai ir jāzin savus varoņus.

Kopumā jāsaka, ka šis bija ļoti interesants ceļojums, mazāk no biškopības, vairāk no ģeogrāfiskā, politiskā, kulturālā skatījuma. Pareizs bija arī laiks, jo liekas, ka šajā valstī briest lielas pārmaiņas. Baltkrievijas ekonomika nav efektīva un var pastāvēt pateicoties lētiem energoresursiem un lētai naudai no Krievijas. Liekas, ka valsts vairs nevar nodrošināt bagātīgos sociālos pakalpojumus un tiek mēģināts naudu iegūt iekšienē. No ekonomikas to iegūt nevar, tur dominē valsts un kā jau teikts, ļoti daudz kas notiek neefektīvi. Atliek iedzīvotāji- jauni un lielāki nodokļi. Viens no tiem- liekēžu nodoklis un ar tiem saistītie protesti ir ziņu temats arī Latvijas medijos.
Pēc šī ceļojuma ar pastiprinātu interesi sekošu līdzi notikumiem Baltkrievijā, valstī, kura ir tik tuvu un reizē tālu, kurā viss ir tik tīrs, sakārtots un tajā pašā laikā ir daudz nesakārtotības un padomisma gara, valstī, kurā ir tik garšīga pārtika un īsts krējums (tas ir pieminēšanas vērts) un tomēr arī pārtikas ziņā dažreiz interesanti (latvieši saprot, ko viņiem nozīmē vārds  “interesanti”) 🙂 Valstī ir droši, noziedzības maz, viss tiek kontrolēts un tas, protams, netiek panākts bez policejiskām metodēm. Algas ir mazas, bet cilvēki nedzīvo slikti un liekas, nav tādas noslāņošanās kā pie mums. Un tā daudzās lietās- iespaidi ir dalīti.
Tomēr- Baltkrievijai pēc šī ceļojuma ir vismaz par vienu draugu vairāk.

 


Advertisements

7 comments

  1. 🙂 Vāverīte= vavjorka
    Man pilnīgi tāds pats viedoklis par Baltkrieviju- pilnīga sajūsma par cilvēkiem un tīrību ielās. Un vispārsteidzošākais secinājums- VIŅI NAV KRIEVI

  2. Wow- vavjorka 🙂 Jā, biju jau dzirdējis, ka viņi ir atšķirīgi, bet tik un tā tas bija pārsteigums. Tas, ka tās ir kādreiz baltu apdzīvotas teritorijas, tas, ka mongoļi-tatāri līdz turienei netika un tas, ka viņi 300 gadus dzīvojuši Lietuvas dižkņazistē ir iespējamais izskaidrojums.

  3. Nu, jau sen lasu Tavus rakstus, bet nebija prātā kaut ko komentēt.Baltkrievija ir un paliek kontrastu valsts.
    Ap Minsku viss ir daudz maz rožaini, bet jo tālāk no tās, jo cilvēki sevišķi laukos dzīvo diezgan nabadzīgi.Algas un pensijas ir smieklīgi zemas, tomēr kaut kā izdzīvo.Es to zinu, jo strādāju uz Baltkrievijas robežas. Paldies par rakstu.

  4. Paldies, Aigar! Jā, varēja manīt ka tālāk no centra un laukos ļaudis dzīvo ļoti pieticīgi. Gan mājas, gan ceļi to raksturoja, Minska- tā ir cita valsts. Atpakaļ braucām caur Lietuvu un tur liekas, ka pierobežā stāvoklis bija cerīgāks nekā Vitebskas pusē,

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s