Vācijas brauciens


Šogad, tāpat kā citus iepriekšējos gadus, kad bites gandrīz ieziemotas un āboli gandrīz nolasīti, devos vācu draugus un kolēģus apraudzīt. Var teikt, ka tas bija tāds neliels atvaļinājums, jo kopš maija  neviena brīva sestdiena vai svētdiena un kas tā tāda- 8 stundu darbadiena? Visbiežāk reiz 1,5 vai 2. Teikšu kā ir, baterijas bija nosēdušās.
Par atvaļinājumu to var saukt nosacīti, jo tāpat gandrīz visas dienas bija ap un par bitēm, satiku arī klientus un draugus un bieži tie ir vienā personā. Tomēr atvaļinājums- vitamīni pozitīvu emociju un alus veidā tika uzņemti un mājās atbraucu ar normālu spriegumu baterijās un pilns jaunu ideju.
Dravnieku dienas Donauešingenā sākas piektdienā, tas nozīmē, ka jālido ceturtdien . Protams, ar Lufthansu, jo cenas, laicīgi pasūtot draudzīgākas nekā ar AirBaltic, bet serviss un uzticamība nesalīdzināma. Ryanair&Co nederēja lidojumu grafiku dēļ, abos virzienos nevarēja saštimmēt laikus.
Lidmašīna Frankfurtē ielidoja pēcpusdienā un pēc ceļojuma plāna devāmies uz dienvidiem. Uz Tengeni. Tā ir pilsētiņa netālu no Donauešingenas un arī netālu no Vaiterdingenas, kur pirms 24 gadiem brašs latvju students pavadīja pusgadu no jaukākā dzīves posma- studiju gadiem. Tā bija prakse, šī vārda labākajā nozīmē- blakus darbam bija gan kursi, gan ekskursijas un palaimējās nokļūt saimniecībā, kur bija gan ļoti jauki cilvēki, gan skaista daba un pati māja vai muižiņa arī atradās nomaļus no ciema, bijušā klostera teritorijā, vulkāniskā kalna Hoenštofelna (Hoehenstoffeln) pakājē un ar skatu uz citu vulkānisko kalnu Hoentvīlu (Hohentwiel) ar lielisku panorāmu, kur fēna (siltā kalnu vēja) laikā var redzēt Šveices Alpu virsotnes.
a10
Tengena bija tikai pārnakšņošanas vieta un Bebrudzirnavu (Bibermuehle) viesnīcu izvēlējos kā labāko variantu ar booking.com palīdzību. Iestādījums diezgan ekskluzīvs, bet nesezonas laikā cenas visnotaļ demokrātiskas.
Ceļojums gan sākās nekā plānots. AVIS īres automašīnas saņemšana notika raiti, vienīgi nebija pierasts, ka arābiska izskata, izrādās, ka Īrijas izcelsmes džentlmenis, mēģināja nopārdot visu iespējamo kā papildus pakalpojumu. Sākās ar to, ka par 100 eiro piedāvāja kompaktklases (Seat Leon, beigās dabūjām Opel Moka) vietā klasi augstāku auto- otro bembi vai sesto golfu, tad Wi-Fi automašīnā, tad apdrošināšanas pāradrošināšanu, navigāciju u.t.t. Beigās jau domāju, ka sāks piedāvāt saldējumu, bet nē, laikam saprata, ka klients ir nūģis. Velti, uz saldējumu varbūt būtu parakstījies! 🙂
Nākamās stundas uz autobāņa. Pirmajās divās stundās vidējais ātrums 52km/h. Uz autobāņa! Ceļa remonti, lietus, sastrēgumi. Tā nedaudz vairāk kā trīs stundu vietā nācās braukt vairāk kā piecas stundas un tikai lejpus Štutgartei ātrums bija autobāņa cienīgs un šis posms pavilka uz augšu vidējo brauciena ātrumu.
Viesnīca bija izcila, vienīgais trūkums- slikts Wi-Fi. Ēkas ar senu vēsturi, pamati no 11 gadsmita, pirmoreiz minēta 16 gadsimtā. Viss tīrs, istabas ērtas, televizors pa visu sienu un brokastis bagātīgas. Viesnīca gan gandrīz tukša, jo nesezona. Toties vakarā restorāns bija pilns, jo izrādās, tas augsti kotējas un to varēja redzēt arī cenās. Nu ja, bet viens vakars ar vienu otro un pāris alutiņiem un dzeramnaudu pārāk lielu robu zutenī neizgrauza.
a1

a3

Rats, sakrājoties ūdenim no strauta, ik pa brīdim griezās.

a5

a6

Līdz Pfafvīzenai 15 minūšu brauciens un pie Maijeru ģimenes padzērām kafiju, panašķojāmies pie dzimšanas dienas galda (mājas jaunajai saimniecei Astai jubileja). Pārrunājām senos notikumus un atklājās kāds 24 gadus slēpts grēks, ka es, braucot ar traktoru strādāt lauku, esmu netīšām likvidējis kaimiņa laukā iesētās saulespuķes. Apdrošināšana gan esot samaksājusi, bet es par šo grēku uzzināju tikai tagad 🙂
Pfafvīzenes muižiņa.
a8

a9

Viesmīlīgā Maijeru ģimene ar bijušo praktikantu.
a7
Šefam jau 89, bet mundrs, prāts skaidrs un humors tāds pats kā agrāk. Arī viņa dzīvesbiedrei jau 86 un pirms pāris gadiem svinētas dimanta kāzas – 60 gadi kopā.
Starp citu. šajās mājās malkas krāsnī vēl tiek cepta maize un tā ir viena no garšīgākajām maizēm, kura baudīta. Diemžēl cita tradīcija- mošta (ābolu-bumbieru vīna) raudzēšana un augļu šņabja dzīšana(degvīns no iepriekš minētā vīna) vairs netiek piekopta.

Tālāk ceļš veda uz Donauešingenu, kāds 40-minūšu brauciens, kur gaidīja tikšanās ar draugiem un viens īsts bišu trīsdiennieks. Nedaudz par to nākamajā ierakstā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s