Rudens


“Dzīve ir līdzīga braukšanai ar riteni. Turklāt, lai saglabātu līdzsvaru, tev visu laiku jākustas un jāvirzās uz priekšu”
(Alberts Einšteins)

Šodien pavadījām tai saulē gaišu cilvēku -skolotāju Valiju Kalniņu. Izcilu personību un, kā izvadīšanā Ugāles baznīcā vairākkārt pieminēja mācītājs, Skolotāju ar lielo burtu.  Šādās dienās eksistenciālas pārdomas un atmiņas dzīvojas pa prātu vairāk kā parasti.
Man viņa bija ne tikai Skolotāja, klases audzinātāja pamatskolā, bet arī Omiņas draudzene (šī draudzība izveidojās sen pēc tam, kad biju beidzis skolu) un manu bišu un medus fane. Dīvaini, ka cilvēkam aizejot, uzzinātas tiek pārsteidzošas lietas. Piemēram, zināju, ka Skolotāja Kalniņa bija keramiķe un pinēja, bet to, ka viņa spēlējusi kokli, vadījusi deju kolektīvus un pati ar vīru kādreiz bijuši pirmie dejotāji ballēs, uzzināju tikai šodien bēru mielastā.
Tā ir liela dāvana tik cienījamā vecumā (88. dzimšanas dienu būtu bijusi pavisam drīz) saglabāt interesi par dzīvi, atvērtību, labestību un humora izjūtu.
Ģimenes locekļi, draugi un kolēģi dalījās atmiņās. Arī par to, ka viņa bija liela dziedātāja. Tika izdalītas burtnīciņas un izdziedātas dzimtas himna “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, kā arī “Div’ pļaviņas es nopļāvu” un “Uz kalna stāv vientulis ozols”. Uz burtnīciņas vāka uzlīmēta Skolotājas rokrakstā šī ieraksta sākumā liktais Einšteina citāts. Izrādās, ka savā telefonu grāmatā skolotāja pierakstījusi un zīmīgākas vietas pasvītrojusi dažādus citātus, arī atziņas, ko teikuši sarunu biedri.

Šodien tai saulē tika pavadīta vēl viena izcila personība – biškopības vecmeistars no Talsu puses Jānis Indriksons. Atšķirībā no Skolotājas Kalniņas, Jāni pazinu vien dažus gadus, bet viņa pieredze un godaprāts izraisīja man dziļu cieņu. Kad Jānim vajadzēja mātes, nekad nevarēju atteikt, arī tad ja “nebija”, aiz cieņas pret šo dižo dravnieku un cilvēku.

Šodien saņēmu zvanu no pasta. Esot laikam atnākušas mātes- vēstule no Vācijas, kurā iekšā zum. Sūtījums nebija gaidīts, kaut kad bija jānāk pēdējām divām mātēm no Baltrumas, bet ziņas no vācu kolēģa vēl nebija. Domāju nākamnedēļ rakstīt un jautāt vai izdevušās un pozitīvas atbildes gadījumā organizēt kurjeru. Izrādās, ka vācu kolēģis ļoti vērtīgās (arī naudas izteiksmē) mātes ielicis aploksnē un nosūtījis kā parastu vēstuli, man pat nepaziņojot. Pa pastu mātes var atceļot 3-5 dienās un arī 3-5 nedēļās (ir gadījies, tad, protams, tās jau sausas). Šoreiz palaimējās, izsūtītas 29.08. Pirms pievienošanas “noparkoju” mātes mazajos nukleusos, kuriem pirms nedēļas atņemtas mātes un lielajās saimes mainīšu mēneša beigās.
Kādreiz, kad man nebija vairāk par pāris desmit saimēm, katrai saimei bija savs vārds, parasti dots pēc izcelsmes, rakstura vai stropa novietojuma. Tagad, kad ir vairāki simti saimju, visām saimēm (stropiem)  ir numurs, tomēr ir dažas, kurām paralēli ir arī vārds. Saimes, kuras veidos šodien saņemtās mātes, būs Skolotājas Kalniņas un Indriksona Jāņa saimes. Kā nelieli pieminekļi šiem izcilajiem latviešiem.

Advertisements

One comment

  1. Labs posts. Tiešām jāpievērš lielāka uzmanība un jāvelta vairāk laika cilvēkiem, kuri ir mums apkārt, kamēr tie ir dzīvi, jo reizēm tikai viņiem aizejot, spējam novērtēt tos.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s