Lauku ainiņas


“Bet es esmu priecīgs. Nomaļu
jau nemaz nav , ja ir
centrālā piederība”
(Imants Ziedonis)

Nez vai “lauku” ir piemērotais apzīmējums, precīzāk būtu “mežu”. Visapkārt meži, vieni meži. Tā kā latvieši to ko angļi sauc par “countryside” sauc par laukiem, neprecīzs šī ieraksta nosaukums tomēr nebūs.
Iepriekšējā naktī plosījās vētra. Šodien vējš nedaudz pierima, bet pēcpusdienā atsākās ar jaunu spēku un tiek solīta vēl lielāka vētra kā pagājušajā naktī. Elektrība vēl nav pazudusi, par godu šim brīnumam jātop ierakstam 🙂

Bitēm un man šodien pavecās. Nokaltusī priede uz kuru jau labu brīdi kāri lūkojās zāģis, nav izturējusi kādu pagriezienu vēja sagrieztajā tango un nogāzusies netālu no stropiem.

Lielajos Latvijas stāvstropos bišu nav. Tos turu rezervē, ja pietrūks stropu atgaleņu veidošanai, bet pastāvīgai dravošanai tie pārāķ neērti. Tomēr pārējos ir bites un šoreiz Ūsiņš ar vēju bija sarunājis.

Šodien arī ceļu remonta diena. Lai savestu to pilnībā kārtībā, ar četrciparu skaitli nepietiktu. Lai arī ceļš, vismaz vasarās, nav nemaz sliktāks kā dažā Purvciema iekšpagalmā, tomēr ir dažas nedēļas gadā, kad līdz mājām ar auto nevar tikt. Tas parasti notiek rudeņos, dubļu laikā, mīkstās ziemās un dažas nedēļas pavasarī kad zeme šķīst un rūgst. Arī sniegotās ziemās, kad sniegs ir līdz…. zem nabas vietas.
Tā kā visā ceļa garumā to izremontēt nevaru,ar to ir jāsamierinās kā ar laika apstākļiem. Kā tajā parunā, ka ir kaitīgi gribēt izmainīt to, ko ko nevar izmainīt. Šajā parunā ir arī otrā daļa, kurā tiek runāts, ka tas, ko iespējams izmainīt, ir jāmaina. Tomēr parunas sāls slēpjas atziņā, ka vissvarīgākais ir šīs divas lietas atšķirt.
Tā nu es cenšos….. Atšķirt. Katru gadu tiek nauda un darbs ieguldīti, lai problemātiskākās vietas salabotu un vidējais neizbraucamo dienu skaits gadā samazinātos.
Dzīve laukos ir ekskluzīva, bet dārga. Par svaigo gaisu, klusumu un brīvību ir jāmaksā.  Viens klients no Latgales, kurš dažus gadus iepriekš bija atbraucis pēc lielāka daudzuma atdaleņiem, brīnījās, ka tik dziļos mežos vēl dzīvo cilvēki. Teicu viņam, ka Latgalē noteikti ir tādas vietas. “Nē” viņš teica, “nu jau ne”.
Lai kā, Visuma centrs man ir šeit un nekur citur kā Visuma centrā es nevarētu būt laimīgs. Man ir palaimējies ar labiem darba devējiem, bez kuriem šeit būtu grūti izdzīvot. Šie darba devēji gan prasa absolūtu lojalitāti un sūru darbu, bet alga ir salda. Latvijā tiek rīkoti konkursi par gada labāko darba devēju un tajā vienmēr uzvar dažādas firmas, bet tikai tāpēc, ka šajos konkursos nepiedalās bites.
Ja būtu konkurss par uzņēmumu ar sliktāko infrastruktūru, tad es noteikti būtu viens no favorītiem. Ne stabilu mobilo sakaru, ne pietiekamas elektrības jaudas, ne labu (dažreiz ne vispār) ceļu.
Toties man ir vieglāk runāt ar mobilo tālrunu pakalpojumu piedāvātājiem, uz kuru zvaniem varu mierīgu sirdi apsolīt, ka tikko viņi tuvumā uzcels torni un nodrošinās sakarus, tūlīt skriešu pie viņiem. Kamēr tā nav, piedodiet, cienīsim jūsu un mūsu laiku.
Ar ceļiem ir kā augstāk minētajā parunā. Šeit soli pa solim uz labo pusi var vērst pats. Kādu grāvi izrakt, bedri aizbērt, granti vai būvgružus uzbērt, ūdeni no peļķēm nolaist, caurteku ielikt…..

Caurteka netālu no mājām prasījās jau ilgāku laiku. Šodien tā tika ielikta.

Arī grāvis problemātiskajā vietā, kur laikos, kad braucu ar džipu, pat džips iestiga tā, ka ar traktoru nevarēja izvilkt, tika izrakts. Nākamvasar būtu jāsaspringst uz kādu grants un smilts kravu.

Priecājos, ka izdevās saglabāt šo ozoliņu.

Un vēls viens mazs ozoliņš, ko traktors izraka, tiks pierakts un pavasarī iestādīts ceļa malā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s