Pavasara vakarā


“Mežsargs vakarā meža malā.
Biezē jau krēsla.
Negrib nākt mājās.”
(Imants Ziedonis)

Noteikti mežsargam šādi vakari ir visos gadalaikos. Tomēr esmu pārliecināts, ka tieši pavasaros šādu vakaru ir visvairāk. Krietni vairāk. Un viens no šādiem vakariem ir (bija) šis vakars.
krokus2
Bišudārzs šodien sanēja kā ienesuma laikā. Vasarā šādā laikā drava ietītos nektāra smaržu mākonī. Lazdas vēl nezied, bet tiek meklēts jebkāds nektāra vai putekšņu avots vai avotiņš. Dabā ienesuma vēl nav. Tos dažus sniegpulkstenīšus un krokusus var neskaitīt. Bites aplidojas, nes ūdeni un šodien dažām bija izdevies sadabūt putekšņu nastiņas (ja bišu saimē tiktu piešķirtas prēmijas, tad šīs bites šodien tās dabūtu). Lai arī tie ir daži miligrami, tas ir signāls. Vārti uz zemi, kur medus un piens tek, tiek vērti vaļā. Uz viena krokusa zieda vairākas bites un vēl vairāk stāv rindā. Šie laimīgie krokusa ziedi… Un laimīgās bites, kuras tik ilgi ir gaidījušas pavasari. Gandrīz tikpat ilgi kā dravnieki…
krokus1

 

krokus3

 

Nu jā, protams…
krokus4

Literatūrā ir aprakstīts, ka bites mēdz putekšņu vietā sanest skaidu putekļus no kokzāģētavām. Šeit pie malkasšķūna skaidās tiek meklēts ūdens. Arī slapjākas baļķu mizas bija aplipušas ar bitēm. Šīs slāpes pēc ūdens liecina, ka sākusies aktīva peru audzēšana.
skaidas

Vakar, svētdien, 14.04 – jauka, saulaina diena. Bites dabūja pirmos krokusiņus.aprilis1

 

Jaunie stropi tiek gatavoti sezonai -krāsoti. Esmu mēģinājis dažādas krāsas un labākā ir Sadolin fasādes krāsa kokam “Domus Aqua”. Tas gan nav lēts prieks, bet man ir iespēja to iegādāties par vairumtirdzniecības cenu.
jaunie_stropi

Dravnieki arī ir aktīvi un izmanto māšu priekšpasūtīšanas piedāvājumu. Neapsēklotas mātes varu jau solīt vien uz jūnija pirmās dekādes beigām/vidu. Daudz kas atkarīgs no tā, kad varēs uzsākt māšu audzēšanu. Pašlaik ir skaidrs, ka vismaz pāris nedēļas vēlāk kā citus gadus. Arī apaugļoto bišu māšu un atdaleņu pasūtījumi pildās. Apaugļotās bišu mātes varbūt vēl varēs dabūt jūnijā, bet atdaleņus šī brīža pasūtījumiem varu solīt uz jūliju.

Pasūtījumi nāk no visdažādākajām Latvijas vietām, gan Latgales, gan Vidzemes. Tas vairs nav pārsteigums, jo arī pagājušogad latgaliešu bija gandrīz tikpat daudz kā kurzemnieku. Pārsteigums ir reizēs kā šovakar. Zvana telefons un pasūta bišu mātes. Jau pēc valodas jūtu- tā runā tikai Ziemeļkurzemē (un varbūt ap Ainažiem). Kad esam nonākuši līdz adresei, izrādās, ka zvanītājs ir no….. Ugāles. Pazinis arī manu vectēvu, vedis klāt degvielu zāģētāju brigādei. Tas ir tik dīvaini. Vectēva jau nav gandrīz 40 gadus, bet vēl atrodas cilvēki, kuri viņu pazinuši.
Vectēvs visu mūžu nostrādāja mežā. Pēckara gados pēc kulakošanas, pārmērīgu nodokļu uzlikšanas un citāda veida terora (piemēram daudzkārtējas mantu aprakstīšanas pēc tam, kad nav bijušas izpildītas nesamērīgās nodevas), ilgi nevarēja izturēt- bija jāiet vai nu kolhozā vai MRS. Zirgu Čibuli, kuru vairākus gadus slēpa mežā, nodeva gaļai sudrablapsu fermai, lai nav smagos kolhoza arklus velkot jāmokās un iegāja MRSā. Vectēvs bija darbarūķis un sabiedrības dvēsele ar ļoti skanīgu balsi. Zināja simtiem dziesmu, jaunībā vēlējās mācīties par operdziedātāju, bet kā vienīgajam dēļam bija jāpāŗnem saimniecība. Visos godos skanēja viņa balss. Atceros mūsu Bērnības svētkos (bija tāda padomju tradīcija) viņš visu vakaru dziedāja, tas tika ierakstīts arī magnetafona lentē, kura gan nav saglabājusies. Saglabājušās ir atmiņas. Daudz atmiņu, lai arī tad kad viņš aizgāja, man bija tikai 7 gadi. Tas bija 1976.gada 13.aprīlis, tikai rakstot šīs rindas aptvēru, ka tas varētu būt dabā tāds pats vakars kā šis.
Šodien iestādīju balto ceriņu. Pie malkasšķūņa šis ceriņš jau aug vismaz no Ulmaņlaikiem, ja ne no barona laikiem. Balti un ļoti smaržīgi ziedi. Bērnībā krūms bija ļoti kupls, bet vēlāk uzauga virsū kļava, ievas, maijrozes un citi krūmi. Kad pirms pāris gadiem šo stūri iztīrīju, likās, ka ceriņa vairs nav. Tomēr viens vecs zars bija izdzīvojis un tas pēdējos pavasaros jau ziedēja. Un nu ir arī neliela atvasīte, kuru šovakar pārstādīju. Vectēvam par godu.
Bilde pirms pāris dienām (dravā vēl redzams sniegs). Vecais ceriņš aug aiz otrās malkas kaudzes, blakus kļavai>
11_04

Šovakar iestādītais ceriņš.
cerins

Vēlējos sameklēt vienu vectēva bildi, ko ieskanēt un šī bija pirmā, kuru atradu-manu vecāku kāzās (1967g.)
Mans vectēvs Jānis Millers.
Opaps1

Advertisements

7 comments

  1. Pēc tā, ko klausos cilvēkus stāstām par viņu vectēviem, man gribas domāt ka TIE cilvēki, kas dzīvoja TOLAIK bija kā no citas planētas – ar dzelzs gribu, izturību un nelokāmību. Kur tas ir palicis mūsos?

  2. Nu nav jau tik traki – šis dravnieks, man domāt, nav mazāk izturīgs par savu vectēvu! Mums vienkārši jāpateicas Dievam, ka mums nav tādu pārbaudījumu, kā iepriekšējām paaudzēm. Gan jau arī toreiz gāja visādi… bet par to nerunāsim. Un gan jau no šodienas arī nākotnei paliks tas labākais, bet par sliktāko mūsu mazbērni kaunēsies un kautrīgi paklusēs…

  3. Spēcinošas atmiņas par saviem vecvecākiem, acīs iemirdzas gaišas skumjas, smaids izlīdzina uzacis, sirds sakustas priekā, jo baltais ceriņš izdzīvojis, ar smaržu VIŅŠ pieskaras, iedrošina sajust un ticēt… 🙂

  4. @ Aivis un Jānis
    Jā, pēc kāda laika cilvēki varbūt apbrīnos šajā laikā dzīvojošo stiprumu. Katram laikam ir savas prasības. Kādreiz dzīve bija skarbāka, darbs fiziski smagāks un cilvēkiem bija jāiztiek bez…. interneta:). Diezvai tāpēc cilvēki bija mazāk laimīgi. Ir vēsturē,protams, grūti laiki, kas maina normālu dzīves ritējumu. Kara laiks, smagie pēckara gadi- varam būt laimīgi, ka neesam ko tādu piedzīvojuši un jācer, ka nepiedzīvosim.
    Varbūt ir katrai nācijai laiks, kad rodas ļoti spēcīgu personību paaudze. Iespējams, ka latviešiem tāds laiks bija 19.gs beigas, 20gs. sākums. Jaunlatvieši, revolucionāri, anarhisti, strēlnieki. Daudzi tūkstoši palika kaujaslaukā, daudzi kļuva nevis par Latvijas valsts, bet Padomju Krievijas un PSRS eliti, līdz nāca 1937-tais.
    Ir teorija ka Lietuvas valsts uzplaukumā liela ietekme bija tiem daudzajiem desmitiem tūkstošu (vēstures avoti saka, ka pat simts tūkstošiem) zemgaļu, kuri nespēdami pretoties pārspēkam, nodedzināja pilis un aizgāja uz Lietuvu. Senā Grieķija, Portugāles uzplaukums, Krievijas ekspansija uz Sibīŗiju un Tālajiem Austrumiem. Iespējams, tas sakrita ar laiku, kad noteiktā nācijā pagaidām neizskaidrojamu iemeslu dēl bija lieks skaits spēcīgu personību.

    @Inese
    Paldies! 🙂

  5. Jauns ieraksts būs. Tiesa, ir bijušas nedēļas, kad pat fotoparāts ticis nolikts dziļākā stūrī, bet tik un tā dažas skaistas bildes uzņemtas un iespaidi pa vasaru sakrājušies un tiks šeit atainoti. Vēl gan sezona un laika trūkums…..

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s