Donauešingena 2011


“Garš ceļojums nekad nebeidzas tā mērķī. Tas turpinās tālāk garā” (Andreass Behšteins)

Ceļojuma piezīmes 19-24.10.2011
Jāraksta ir tagad, jo laikam ritot slinkums aug augumā, bet motivācija kūleņo brīvajā kritienā. Tā nu piesēdos, lai atsvaidzinātu arī sev iespaidus, jo drīz jau būs aizritējis mēnesis.

Ceļojums nebija ļoti garš (kilometru un informācijas ziņā jā, laika ziņā nē), bet intensīvs. Un pavisam noteikti tas nav vēl beidzies (skatīt dienas citātu), jo ik pa brīdim atceros gan to, gan domāju par uzzināto un redzēto biškopības sakarā. Tik daudz jaunu iespaidu, ideju sen nebija bijis un paies kāds laiks kamēr visu to sagremošu. Svarīgi bija saprast kādā virzienā iet profesionālā biškopība Vācijā, kā tiek dravots un kā tiek pārdoti biškopības produkti. Kas ir tas, ko varu pārņemt vai adaptēt savā dravā.
Palaimējās, ka abi uzņēmumi, kurus apmeklēju ir ļoti atšķirīgi. Kopējais ir tas, ka abi ir veiksmīgi un attīstās. Interesants bija seminārs Donauešingenā. Pēdējās 2 dienas- izstāde un lekcijas bija interesantas ne tikai ar dažādo biškopības inventāru un produktu klāstu, bet arī ar satiktajiem cilvēkiem, no kuriem visus iepriekš biju saticis tikai virtuālajā telpā- dravnieku forumos.

Lai arī zināju, ka Donauešingenā ik gadus norisinās vācu profesionālās dravnieku biedrības rīkotās Dienvidvācu profesionālo biškopju dienas, man bija radies priekštats, ka tas ir reģionāls pasākums. Laikam mulsināja nosaukums “Dienvidvācu”. Tomēr, lasot forumu radās aizdomas, ka pasākums ir krietni plašāks, nekā domāju agrāk un uzprasot padomu cilvēkiem, kuriem uzticos, atbilde bija – “Aizbrauc, nenožēlosi!”. 
Ceļš tāls, tāpēc vēlējos laiku izmantot maksimāli- ne tikai dravnieku dienas apmeklēt un izstādi, bet arī semināru, kurš notika dienu iepriekš- piektdienā. Vēl bija vēlme apskatīt kādas profesionālo biškopju saimniecības un tā realizējās 2 jaukās ekskursijās pie Klausa Švarcaldē un Žermēna Elzasā.
Lidojām ar Ryanair. Izmaksu dēļ, turp-atpakaļ (Frankfurte-Hāna) ceļš izmaksāja ap 100 eiro. Hānā noīrējām kompaktklases auto, izmantojot  www.autoeurope.de  -212 eiro. Pāris desmitus eiro lētāk varēja iznomāt ekonomijas klases auto (VW Polo-veidīgos), bet braucot garus gabalus lielos ātrumos pa autostrādēm, šādi auto neliekas uz ceļa ļoti stabili (pārbaudīts). Katrā ziņā, piemaksāt pāris desmit eiro par Opel Astra klases auto (mums trāpījās tikai 1000km noripojis Seat Leon) bija prāta darbs. Līdz 1000 km ceļojuma beigās pietrūka vien nieka 15 kilometri. Autonomas izmaksām vēl jāpieskaita tomtoms, ko izīrēju www.gpscentrs.lv, izmaksas Ls 2,00  dienā, jeb Ls 10.00 kopā, kā arī ap 120 eiro par degvielu. Tā kā braucām kopā ar kolēģi, tad ceļa izmaksas dalījām uz divi un kopējā summa izskatījās tieši divas reizes labāka. Jāsaka gan, ka pasūtot lidmašīnas biļetes un auto īri ātrāk, būtu vēl izdevīgāk.

Seminārs sākās piektdien, bet Ryanair ceturtdien uz Hānu nelido.
Tad nu lidojām trešdien, trešdienas vakarā apskatījām Klausa un Simones Vaideļu (Waidele) saimniecību Švarcvaldē.

Vaidelēm ir 400 bišu saimes, kādreiz bijusi arī piena lopkopība, bet pirms vairākiem gadiem apnicis naudu no bitēm guldīt govīs. Uzņēmums piedzīvojis arī grūtus laikus, 2008.gadā gandrīz visas saimes no 320 (pasargātas palikušas vien 4 saimes, kuras bijušas pie mājas), cietušas no kukurūzas kodnes Clothianid. Kopumā cieta vairāki tūkstoši bišu saimju Vācijas dienvidos. Pēc šī skandāla kodne tika aizliegta, bet tagad Bayer atkal “strādājot”, lai to atļautu lietot. Tika maksātas kompensācijas no valsts puses, ar nosacījumu, ka tiks parakstīts dokuments par pretenziju atsaukšanu pret Bayer. Daļa šo piedāvājumu pieņēma, bet daļa profesionālo biškopju, to skaitā arī Vaideles, no kompensācijām atteikušies. Morālu apsvērumu dēļ un tāpēc, tās nesedza nodarīto postu. Rezultātā 2008.gadā visas vairāk nekā 300 bišu saimes vasaras vidū bija mazākas nekā pavasarī pēc pārziemošanas. Klauss teica, ka agrāk viņš uzskatījis, ka “nulles” gads, ja bites pārvadā, nevarot būt, bet nebija ņemts ērā lauksaimniecības ķimizācijas nodarītais posts. Saimniecība izdzīvoja un spēja noturēt klientu skaitu, tikai pateicoties iepriekšējo gadu labajām ražām un medus krājumiem.
Vaideles dzīvo tūrisma centrā un daudz medus tiek pārdots tūristiem, kuri ierodas apskatīt dravu, kā arī vēlāk medus klientiem tiek sūtīts pa pastu. Kad medus burciņas tukšas, klienti pasūta un burciņas ceļo uz Berlīni, Hamburgu un daudzām citām lielām un mazām Vācijas pilsētām. Apmeklētāju uzņemšanu, skolnieku ekskursijām un medus pārdošanai bijušās kūts vietā ir ierīkota “Medus istabiņa”- “Honigstueble”

Klausam ir zelta rokas. No mauriņpļāvēja traktora, ar ciematā dzīvojošo tehniķu un elektroniķu piepalīdzēšanu, uzbūvēts iekrāvējs ar kuru iekrauj un izkrauj stropus.

Vaska figūriņas ar Jēzus silītes tēmu. Figūru formas ir no Francijas, 17.gadsimts.

Nakti pārlaidām viesnīcā “Klosterbraeu”, kur saimnieks ir Klausa draugs un arī dravnieks ar pāris bitītēm, kā viņš pats izsacījās. Viss bija ar vācu perfektumu. Laipni, tīri, viesnīcas restorānā porcijas kā….. nekad nebiju redzējis, ka pasūtot šniceli (šnicele vāciešiem ir pilnīgi kas cits nekā mums) ar frī, atnes arī milzīgu salātu bļodu un divas (!) milzīgas šņiceles. Citur par tādu cenu- bez salātiem un , protams, viena šnicele.

Ceturtdien no rīta devāmies uz Franciju- pie Elzasas lielākā dravnieka Žermēna Šnelzauera. Lai arī it kā cita valsts, tomēr jābrauc tikai stunda. Žermēnam ir 800 saimes, apkopj to visu trijatā- pats, sieva Sabīne un meita. Visi zina un dara visu, sākot no darba pie saimēm, beidzot ar māšu audzēšanu. Bijām gatavojušies uz kādu stundu, bet viesmīlība un vēlēšanās dalīties informācijā mūs pārsteidza.

Aizbraucām pēc 5 stundām, “pielieti” ar informāciju, paēduši pusdienas, man kā šoferim gan izpalika šampanietis, izrunājušies par bitēm un politiku. Ar Žermēnu vairākas reizes vēl satikāmies Donauešingenā. Žermēns labi runā vāciski un uztur kontaktus ar vācu kolēģiem. Pajokoju, ka ja par to informāciju un viesmīlibu, ko esam saņēmuši mums būtu jāsamaksā, mēs būtu galīgi pliki.
Dažas bildes no Žermēna dravas.

Žermēna mājas atrodas gleznainā ciematiņā, pašā ciemata nomalē. Lai arī ciemats neliels, tajā tiek būvēta lielākā kokzāģētava Eiropā ar 4000 cbm jaudu dienā. (interesanti cik sazāģē “Vika Wood”).

Laiks braucienam uz Donauešingenu bija un nolēmām vēl paskatīties ko skaistu tuvumā. Žermēns ieteica
Obernē (Obernai). Šo gleznaino pilsētu tiešām bija vērts redzēt. Lai runā bildes!

Obernē iegriezāmies arī vietējā lielveikalā un, protams, visinteresantākie bija medus plaukti. 🙂

Ir arī daudzreiz lētāki medus brīnumi, kuram pats uz etiķetes rakstīts “šķidrs”. Protams, ka “ES un ārpus ES valstīs ražota medus maisījums” 🙂

Medus no Elzasas suvenīru veikaliņā.

Franču āboli parastā lielveikalā maksā Ls 1,60 (2,30 eiro) līdz Ls 2,00 (2,90 eiro) kilogrammā. Lepnas cenas,manējie par Ls 0,50 ir vismaz tikpat smuki.

Sapirkāmies franču sieru, kuru atstājām ceļojuma laikā mašīnas bagāžniekā, jo laiks bija vēss. Smaciņa vienam sieram gan bija nežēļīga. Lai arī iepakojumā un ievīstīts maisiņā, mašīnā bija tāda dvaka, ka bažījos vai tā vispār izvēdināsies un vai autonomas kantoris necels pretenzijas. Siera izvēle plaša un cenas demokrātiskas.  

 No Obernē līdz Donauešingenei navigators rādīja 2 stundas, bet braucām ilgāk. Tehnika nav perfekta un visu zināt nevar pat Igors Siliņš. Kalnos Švarcvaldē pie Būhenbahas ceļa remonts un tomtoms Siliņa balsī spītīgi mēģināja mūs novirzīt uz remontējamo ceļu, kurš bija slēgts. Dabūjām izbaudīt kalnu serpentīna līkumus, bet pēc pusstundas jau atkal bijām vietā, kur tomtoms pārplānoja maršrutu un aizveda uz Donauešingenas priekšpilsētu Aufeni,kur bija rezervēta viesnīca. Viesnīca “Waldblick” atrodas tikai 2,5km no Donauhalles, kur notika dravnieku dienas un izstāde. Viesnīcu izvēlējos pēc Ingolfa ieteikuma.

Piektdien apmeklēju semināru “Dravošana ar optimizētu peru telpu”. Seminārs sastāvēja no 3 daļām. Pirmajā zinātniece Rebeka Bazile stāstīja par bišu siltumregulāciju un siltumapmaiņu. Lielisks stāstījums, labas oratora spējas un interesanta tēma.

Tālāk, pēc kafijas pauzes, centrālā tēma, kura turpinājās arī pēc pusdienām- Hansa Bēra lekcija. Kopumā interesanti, bet radās iespaids, ka daudzkas ir pārspīlēts. Arī paša lektora stils nelikās man simpātisks. Uz jautājumiem/iebildumiem, kuri bija pretrunā metodei, atbildes bija diezgan asas un sarkastiskas.

Tāds gan bija visas lekcijas stils, diezgan emocionāls. Mans blakussēdētājs lekcijas beigās ar humoru novilka “Šodien uzzināju, ka iepriekš visu esmu darījis nepareizi”. Grūti pateikt, ļoti daudz no stāstītā var piekrist, bet vai tas strādā mūsu apstākļos…. Arī vācu kolēģu vidū ir ļoti dažādi vērtējumi. Ir tādi, kurus Bērs nesveicinot, jo semināros iepriekš uzdevuši pārāk daudz neēŗtu jautājumu, un ir tādi, kuri šo metodi sekmīgi izmanto. Ingolfs šo metodi lieto jau vairākus gadus un iegūst augstas ražas, arī viņa draugi strādā pēc šīs metodes.
Semināra 3.daļā Kristofs stāstīja par vāju saimju labošanu, izmantojot šķirdēli. Izcils praktiķis, orators ar labu humora izjūtu. Ļoti interesanti.

Nākamās 2 dienas pagāja izstāžu hallēs, dažnedažādus dravniecības piederumus un produktus skatot. Sākot no modernākajām izsviešanas līnijām, beidzot ar medusvīniem un vēl cēlākiem produktiem.

Turpat norisinājās arī dzīva tirdzniecība, gan hallēs, gan stāvvietās, kur no auto piekabēm pārdeva gan rāmīšus, gan medu.

Abas dienas zālē paralēli notika lekcijas, iepazīstoties ar sarakstu varēja plānot laiku, lai atpūtinot kājas, paklausīties gan zinātnieku, gan kolēgu sacīto, gan ūsas bairīša putās pamērcēt.

Ēst gan gājām ārpus halles. Arī pie galda sarunas, protams, par ko gan citu- par bitēm. Tik intensīvas bišu informācijas dienas, kad vairākas dienas no rīta līdz vakaram viss tikai ap bitēm.
Vakariņas ar bavāriešu dravniekiem- Ingolfu (pa labi no manis) un viņa draugiem. Bija omulīga kompānija.

Vispār par sarunām un attieksmi runājot. Profesionālo dravnieku līmenī mēs netiekam uzskatīti par konkurentiem, bet gan kolēģiem. Tas daudzkārt izskanēja gan tieši (arī no tribīnes zālē, pēc kura sekoja aplausi), gan privātās sarunās. Mēs tiekam uzskatīti par sabiedrotajiem cīņā ar biškopības problēmām,pirmkārt jau lauksaimniecības ķimizācijas nodarīto postu un ģenētiski modificēt0 lauksaimniecības kultūru audzēšanu.
Laiks pagāja ātri. Svētdien pēcpusdienā, kad izstāžu dalībnieki lēnām sāka vākt nost savas preces, devāmies uz lidostu. Vismaz 4 stundu brauciens, reāli bija ilgāk sastrēgumu dēļ. Lidmašīna bija agri no rīta, tas nozīmēja, ka nakts jānonīkst lidostā. Kamēr vēl gaišs, izmantojām iespēju apskatīt vēl kādu skaistu daļu no Vāczemes. Braucot pa autostrādi bija norāde “Bādenes-Virtembergas vecākā pilsēta Rotveila (Rottweil)” Nobraucām nost un kādu stundu apskatījām seno pilsētu. Ļoti skaista centrālā iela ar skatu uz ieleju. Liekas, ka no Rotveilas cēlušies rotveileri, bet nevienu šīs šķirnes suni uz ielas neredzēju.

Netālu no Hānas iebraucām DUS un pie ieejas durvīm interesants ābolu pārdošanas veids. Liels konteiners ar āboliem, pašiem jāsalasa plastmasas maisiņš, kurā varētu būt kādi 1,5-2kg.

Advertisements

12 comments

  1. Jā, par DEMETER standartu biju piemirsis, tur tiešām ir arī praktiskie ieteikumi. Ne tiešā saistībā ar biodinamisko biškopību, bet “dabīgo biškopību” praktiski ieteikumi ir arī amerikāņiem: http://www.naturallygrown.org/documents/Handbook.pdf
    Ar to “pareizo” laiku ir tā, ka ~1/4 daļa dienu iekrīt “ūdens zīmēs” un tajās nav ieteicams kustināt stropu. Bet protams, ka dzīvē gadās visādi. Bet ja pacenšas tad var tikt galā arī ar lielāku saimju skaitu…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s