“Līdumnieku” rimeiks


“Liepu gāršā, Latvijā vienīgajā.
Liepu gāršā, noēnotā un dumbrā-
līdumu latvieši vecie vēl dzīvo tajā,
un es arī – ar celmu smagumu kumbrā.

Kādas bišu ganības! Kādas dores!
Taisni žēl līst: kā jūlijā zied!
Kā pirms gadsmitiem gāršā ienācu toreiz,
tā es te paliku. Citur man nav kur iet.”
(Imants Ziedonis)

Ir novembra mēnesis un dubļu laiks turpinās. Arī dienas kļūst kaitinoši īsas, bet debesīs vairs nav gulbju un vēl nav sniega (a la Ziedonis).  Pagājušajā nedēļas nogalē pārspēts siltuma rekords un dažviet dravās esot gājis kā pavasarī. Man gan tās, pie kurām degunu pabāzu, bija diezgan ciešā kamolā. Pat apbrīnojami ciešā, ņemot vērā augsto gaisa temperatūru. Domāju, ka tas ir labi- šajā laikā perošana nebūtu labvēlīga gan no barības patēriņa, gan no varru vairošanās viedokļa. Iespējams, ka šai uzvedībai pamatā ir, ka vairumam saimju ir somu bakfāstiešu gēni un somietes jau nu gan “zina”, ka šajā gada posmā vienīgās puķes, kuras varētu uzziedēt ir leduspuķes.

Šoreiz gan mazāk par bitēm. Vairāk par zemi. Tikko, šīs rindas rakstot ienāca prātā, ka arī katram gadalaikam ir savs elements. Rudenim noteikti ir Zeme. Pavasarim -Gaiss. Vasarai- Uguns. Ziemai -Ūdens. Var jau būt, ka tā nav mana doma un ir kur izlasīta, bet tas jau nav svarīgi.

Svarīgi ir tas, ka rudenī redzot uzartu tīrumu un ieelpojot augsnes smaržu, man iekšā kaut kas sakustas. Varbūt arī tur, tāpat kā manām somu meitenēm, ir vainīgi gēni. Arāja,zemnieka gēni, kuri gandrīz noteikti ir katrā latvietī. Jautājums tikai -dominējošie vai recesīvie. 

Pirms pāris nedēļām braucu uz Pilteni pēc stropiem. Tuvākais ceļs ved cauri Rāpatiem (arī mūsmājas administratīvi skaitās pie Rāpatiem). Par šo ciemu (Rutku Tēva “Sumpurņu ciemu”) esmu vairākkārt jau rakstījis, tagad te palikušas vien pāris viensētas. Rāpati kādreiz administratīvi piederēja Piltenei, tagad Ugālei, bet vienmēr, pat senos laikos ir bijis tāls stūris. Arī kolhozu laikos šis bija attālākais iecirknis un meliorācija tika veikta vēlu – neilgi pirms pārmaiņu laikiem. Kādreiz te bijuši lieli saimnieki, auglīgas augsnes. Ar mežu aizaugušas pļavas un lauki vēl nav,lai arī vairums to nav pļauti. Pāris vietās ir uzarti nelieli gabaliņi, kur mednieki sēs auzas mežazvēriem. Medību torņu skaits mežmalās ir grūti saskaitāms.

Tā būtu ideāla vieta, kur varētu izveidoties kāds ekociemats, pietiekami lieli lauki un pļavas, tālu prom no civilizācijas, šosejām, piesārņojumiem. Tikai bez ideoloģijas un garīguma pamatos kā kibuciem Izraēlā vai Visariona ciematam Sibīrijā, tas ir neiespējami.

Par meliorāciju. Tā tika tika veikta ar cēlu mērķi – efektivizēt saimniekošanu, apvienojot laukus un uzlabojot to hidrorežīmu. Daudzas mājvietas tika iznīcinātas, upītes iztaisnotas un pārveidotas par novadgrāvjiem, cilvēki pārcelti uz kolhoza centriem, māju pamati ar buldozeriem iestumti zemē, koki izrauti ar visām saknēm. Varbūt ne tikai koki? Arī cilvēki izrauti vai atrauti no saknēm un pārstādīti podos ar centrālapkuri.
Ja koks ir podā, tad to ir viegli manipulēt pārvietot, vienā dārza stūrī vai otrā, pat istabā. To var ielikt konteinerā un aizsūtīt citur, pat uz Angliju, jo tā nav vairs ne aizslēgta, ne atslēga nolauzta, bet siltuma vairāk un ziemas maigākas. Vai arī uz Imantas vai Mežciema debesskrāpi, kādā padsmitajā stāvā, kur uz saknēm gravitācijas spēks mazāk iedarbojas.
Liekas, ka zemei nav vērtības. Varbūt tas mainās krīzes iespaidā un var dzirdēt, ka ļaudis sāk novērtēt pašaudzēta kartupeļa nozīmi. Vien daudzi iepodotie vairs nevar pārstādīties atpakaļ, pat, ja gribētu. Vietu vairs nav. Zemes vairs nav. Un viņi vairs nav savējie.  Savējie ne citiem, bet sev un tai vietai. Un pludiņa likums nestrādā.
Bet varbūt ka šajās vietās vēl dzīvo šis līdumnieks? – “Smaidot celmlauzis norausa sviedrus no pieres : „Dzīvošu mūžīgi”
„Kā tu to iespēji”
„Celmu vietā es pats te laidīšu dziļas saknes. Tie, kas strādās pēc manis paaudžu paaudzēs nesīs siltu mirdzumu acīs. Tas būs no kūpošiem ugunskuriem, pie kuriem es sildīšos, no vakara debesīm, kurās lūkošos, no ezeru ūdeņiem, kuros nodzeršos”

Saka, ka latviešiem nevajagot vairs  sevi identificēt ar zemnieku. Protams, tā var. Tikai tad zūd spēks. Lāčplēša spēks tikai metaforiski bija ausīs. Tas bija un ir  zemē. Tautas kolektīvais spēks. “Vajag tikai rakt” teica Edgars Liepiņš.

Ierakstu “Līdumnieki” veicu vēl blogs.lv serverī. Tad blogs.lv sabojājās, serviss nebija pieejams, tika prasītas maksas īsziņas par neesošu servisu un beigās,pārejot uz wordpress dzinēju “pazaudējās” raksta sākumi un titulbildes. Varu vien uzsist sev uz pleca, ka sākoties problemām ar šo serveri, pārkopēju ierakstus Word dokumentos un tie ir saglabāti.
Šī tēma man vienmēr bijusi aktuāla un par t0 (bieži, laikam būtu parāk spēcīgi teikts, bet šad un tad) domāju.  Iespējams, ka krīzes iespaidā, arī sabiedrībai šī tēma ir kļuvusi, ja ne aktuāla, tad vismaz aktuālāka nekā pirms pāris gadiem.

Šovasar atkal izmetu līkumu, lai apskatītos vietu pie Ēdoles. Noru vairs nevar pazīt, saauguši krūmi, iestādīts jaunais mežs. Vien vectēva sirds kūko.

2006.gada 12.decembris
“Līdumnieki”

“Sēta te bijusi. Nu ir
mežs. Skaisti bērzi. Dzeguze
kūko -vectēva sirds”

(Imants Ziedonis)

Dažreiz ir lietas, kuras it kā „saslēdzas” kopā. Sākumā ir daļas, fragmenti, tad nākamie, līdz vienu brīdi – „klikšķ”,  puzle pati saliekās kopā, savelkās kā ar magnētu, kā uz brīnumnūjiņas mājiena.
Sākumā bija lauks Ēdolē, tad mēnesi vēlāk Ziedoņa trīsrinde, tad Ziedoņa „Poēma par maizi”, nesen fragments no romāna -Ulmaņa runas. Pašam nekas nav jādara, lietas pašas atnāk un saslēdzas puzlē. Ko nu? Pastāv 2 varianti, no kuriem otrais- noticēt, ka tas var būt interesanti un izraisīt pārdomas vēl kādam.

Vērtības mainās. Vēl pavisam nesen zeme bija milzīgā vērtē.
Es nerunāju par zemes gabaliem Jūrmalā vai Pierīgas pļavās, bet to kur aug rudzi, kurus vēlāk var cept rupjmaizē vai zāle, no kuras iegūtais smaržīgais siens ziemā dod smaržīgu pienu.
Zeme bija latviešu zemnieka sapnis gadsmitiem. Varbūt grūti iedomāties, bet mēs esam dabiskajā mežu zonā un dabisko pļavu pie mums ir pavisam maz. Pārsvarā tagadējie lauki ir nolīsti meži, labvēlīgās augsnēs, tur kur bija muižu centri tas notika agrāk, nomaļākās vietās un sliktākās augsnēs vēlāk, pat 20gs. pirmajā pusē.

Paldies līdumniekam, kas
gulēja papardēs būdā, odu,
dunduru sen nokostajam līdumniekam. Ka viņš ir
izbūvējis mums no
purviem Tālavu, Bandavu-
un vispār.”
(Ziedonis)

 „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” kādreiz bija latvieša sapnis un daudzi to realizēja. Vieni izpērkot vecsaimniecības jau iekoptos laukos, citi ieejot mežā, vēl citi pateicoties 1921.gada (vai nekļūdos gadā? ) reformas ietvaros. Daudzi ieejot mežos un tos nolīžot, celmus burtiski ar rokām izplēšot.

„Manu puikiņ, viņam ir cirvis
rokā un bomis pār plecu, viņš
ir buldozers, manu puikiņ,
viņam ir 400 ZS jauda un
jāizgāž 10 ha meža, un jāsēj mieži…”
(Ziedonis)

Ir grūti aptvert to darbu kas tika ieguldīts un katra zemes pēda ir burtiski slacīta ar sviedriem,lai cik arī tas patētiski skan, jo vienīgais palīgs dažreiz bija zirgs. Arī mūsmājās ir lauks, kuru sauc par Plēsumlauku un no nostāstiem zinu, ka mans vectēvs savā jaunībā, pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, trīsdesmito gadu sākumā vēl no mežiem taisīja laukus. Mēs bijām muižas mežsarga mājas, mežu vidū, bet 19.gs beigās parādījās arī tuvāki kaimiņi, piemēram „Asari” (apm. 1 km no mūsmājām). „Asaru” saimnieks ļoti gribējis savu zemi un baronam esot bijusi tā jādod. Tad nu barons teicis, ja jau tik ļoti gribi, tad ej arī un iedevis zemi tālākajā ciema stūrī, meža vidū, slapjā vietā.

Interesanta ir vārdu „līdums”, „līst” etimoloģija. Vai tāpēc, ka ļoti lēni iet uz priekšu, kā lienot? „Asaru”saimnieks naktīs sākumā esot gulējis mūsmājās, bet dienās līdis mežu un racis grāvjus. Daudz grāvju, tagad, ejot pa mežu, ik pa brīdim grāvis, ik pa brīdim akmeņu kaudze. No mājvietas arī palikusi tikai akmeņu kaudze. Laukos jau sen aug egles, skaisti bērzi, baravikas un gailenes. Tādu mežu, bijušo lauku ir Latvijā daudz. Mēris (senākos laikos), kari, izvešanas, kolektivizācija, meliorācija, urbanizācija, globalizācija, emigrācija un citas „ijas”.

„Asariem”kaimiņos bija „Vīnkalni” un „Dūciņi”. Kad „Vīnkalnu”un „Dūciņu” saimnieki esot strīdējušies par kāda  lauka robežām, mērnieks (laikam vieds vīrs bijis) teicis :”Ko jūs strīdas? Mežs te i bījs, mežs te būs”. Mērnieka pareģojums piepildījās. Ir daudz mežu, kur katrs kvadrātmetrs ir cerībām un litriem sviedru slacīts. Jo zeme kādreiz bija vērtība un sapnis. Ejot pa mežu, vismaz mūsu pusē, aizauguši grāvi ir bieži un tie nav grāvji mežu nosusināšanai, bet bijušās laukmalas.

Šajos laikos noteikti ir ekonomiski pamatoti tos laukus, kuri nav tik piemēroti lauksaimniecībai apmežot. Vai arī neapstrādāti tie aizaug paši, mežs atkaro savu teritoriju. Esam taču mežu, nevis stepju zonā. Mežu augsnes parasti ir nabadzīgas, lauki maziņi, pasaulē ir vietas, kur var iegūt gadā 3 ražas, kur degviela maksā 3x mazāk, kur strādnieks dienā saņem 3 dolārus u.t.t. 

Un tomēr dažreiz paliek kaut kā savādi. Kā toreiz, kad skaistā maija pēcpusdienā, braucot no Kuldīgas paņēmu „brīvsoli”, izbraucu caur Ēdoli (man ir tāds netikums- dažreiz izbraukt pa mūsu skaistajām vietām, vienkārši tāpat, bez noteikta mērķa ar formālu atttaisnojumu sev, ka meklēju ganības, kur nolikt bites).

Vairākus kilometrus no Ēdoles ceļmalā ieraudzīju lauku ar bijušo mājvietu, kurš bija sagatavots meža stādīšanai. Skaista vieta, ir varbūt dažreiz slīkšņas, kur mežs vairāk iederas, bet šeit saulaina nora, kā radīta, lai pļautu un zārdotu smaržīgu sienu vai audzētu kartupeļus, bet laukmalā ēnā pusdienlaikā atpūstos un padzertos skābputru. Pavasarī vakarpusē iziet laukā un paklausīties meža strazda svilpošanu. Vai dzeguzes kūkošanu.

“Sēta te bijusi. Nu ir
mežs. Skaisti bērzi. Dzeguze
kūko -vectēva sirds”

Un liekas nepareizi, ka šādā vietā tiek stādīts mežs, lai cik ekonomiski tas būtu pamatoti. Jo šī vieta ir zaudēta. Te būs mežs, lai arī skaists, tomēr šī ainaviskā vērtība un mājvieta būs zaudēta un iespējams uz visiem laikiem.

Te vēl viena bijušā mājvieta netālu no Zlēkām.

„Dievs palīdz! Ko tu te mocies?”
„Esmu līdumnieks. Jākopj tīrumi”
„Kam tie tev vajadzīgi? Nomirsi tik un tā”
Smaidot celmlauzis norausa sviedrus no pieres : „Dzīvošu mūžīgi”
„Kā tu to iespēji”
„Celmu vietā es pats te laidīšu dziļas saknes. Tie, kas strādās pēc manis paaudžu paaudzēs nesīs siltu mirdzumu acīs. Tas būs no kūpošiem ugunskuriem, pie kuriem es sildīšos, no vakara debesīm, kurās lūkošos, no ezeru ūdeņiem, kuros nodzeršos”
(no K.Ulmaņa runas, fragments no A.Sprūdža darba „Mūžīgi dzīvotāji” )

Zeme bez arāja nevar. Un tauta arī. Jo vajag līdzsvaru.

„Zeme arāju pazīst. Tomskas guberņā
katordzniekam Jānim piedzima dēls.
Sveša zeme, bet arāju jūt, pievāca Jāņadēlu.
Laba zeme, labi ļaudis-ar un dzīvo
pārticībā.

Brazīlijā laimes meklētāju Miķeli ieraudzīja
džungļu zeme-brīnums, ne cilvēks. Visi
papagaiļi drīz prata: Miķel, Miķel! Mitčel. Mitčel!”

Pēc kara pasaulē aizklīdis vīrs iegāja Kanādas
gāršā, par mazu naudiņu nopirka gabalu
meža un nosauca māju-„Līdumnieki”.

Zemei ir savs griešanās ātrums. Un ir jābūt
pareizi smagam, lai pie tās noturētos.

Dzērājam ir milzīga amplitūda: no putna
viegluma līdz sagumuša mēsla smagumam

Baletdejotājs nekad negrib krist
atpakaļ uz zemi.
Un arī zaglis no zemes
rauj visu nost.

Tikai arājs dzīvo
starp dzērvēm debesīs un sliekām trūdzemē:
nesabrūk un nekad nelido pa gaisu.

Arājs ir pludiņš virs līmeņa.
Un uz pludiņa vienmēr plīvo asna zaļais karodziņš.

Arājs ir līdzsvara zīme. Tur, kur
ir arājs, zeme nostājas horizontāli
un bērns var iet nepakrītot.

Arājs ir līmeņrāža burbulis, kas rāda, ka
līmenis ir pareizs, mēs esam līdzsvarā, varam
sākt celt- uz augšu

Pēc tam jūs to varat mākslinieciski ekscentriski,
ekonomiski izdevīgi, politiski pašpareizi valstīt
un gāzelēt, industrializēt, intensificēt, klasificēt,
modificēt, neirotizēt, jūs to zināt-
nāks arājs un visu nolīdzsvaros, nolīmeņos,
nostādīs –atkal.
(I.Ziedonis)

Tur , kur ir arājs, zeme ir pareizi nostādīta.

Kādā no iepriekšējiem ierakstiem biju solījis sēņu bildes. Te ir no septembra. Sēņošana ir viena no manām mīļākajām nodarbēm jau no tās vasaras, kad iemācījos staigāt. Uzaugu mežos un ja var ticēt padomju laiku sēņošanas rokasgrāmatām, kurā aprakstīti labākie sēņošanas maršruti, tad Ugāles-Usmas mežu masīvs ir viena no izcilākajām sēņu vietām Latvijas PSR. Man grūti spriest, jo neesmu sēņojis citur Latvijā, bet sēnes mums ir. Šogad gan bišu dārzos dejojot, sēnēm neatlika laika. Augt arī tās sāka tikai rudens pusē un tomēr vieni reizi pāris stundas aizskrēju pa mīļākajām vietām. Silts rudens vakars un jau krēsloja. Šīs bildes ir no „Asaru” “laukiem”. Tāpēc arī iederas pie tēmas.”

Advertisements

4 comments

  1. Jā,tuvojoties pavasarim,pirkstos sajūtams nemiers un atkal jāsēj un jāstāda,kaut iepriekšējā rudenī stingri nolemts neņemties ar zemes darbiem-pāris medus burkas un ziemai viss nepieciešamais sagādāts.Zeme ir stipra.Bet debesis tomēr stiprākas.Zenta Mauriņa saka-“Manas saknes ir debesīs.”Un ja tā,tad nav iespējams kādu pārstādīt podā,izraut no milzīgajiem debesu tīrumiem,kuriem netiek klāt ne okupācija,ne meliorācija,ne devalvācija.:)Un liekas-skaistākie tīrumi,medīgākās bites,garšīgākā maize ir tiem,kuru saknes ir debesīs…”Cik Dievs ir,tik cilvēks ir”- I.Ziedonis.

  2. Cik labi, ka ir vēl kādi, kuriem jau pirms Ziemassvēkiem pirkstos pavasara nemiers 🙂
    Taisnība par saknēm debesīs. Bez debesīm zemei nav spēka. Saules gaisma nāk no debesīm un veldzējošs lietus.
    Debesis bez zemes var, zeme bez debesīm ne.
    Man tomēr gribas būt arājam – starp sliekām zemē un dzērvēm debesīs.
    Un ir vietas uz zemes, kur kā pa kāršu pupu var kāpt debesīs:)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s