Griķu medus


“Gaumes ir dažādas- vienam patīk māte, otram meita, trešam….. kleita (latviešu variants), ….. abas divas (vācu variants)  🙂 (latviešu un vācu sakāmvārdi)

Gaumes tiešām ir dažādas un tas attiecas arī uz medu. Griķu medus šajā sakarā ieņem sevišķu vietu. Jo nav remdens – ar griķiem ir vai nu silts vai auksts – ir medusēdāji, kuri griķīti dievina un kuri saka, vienalga kādu, tikai ne to! Interesanti, ka apmēram no desmit latviešiem, deviņiem griķu medus negaršo, bet krieviem ir pretēji – griķus medus ir viens no iemīļotākajiem (no vārda “ļubitj”). Vēl trakāki (pēc maniem vērojumiem) ir tikai vācieši – neesmu saticis vācieti, kurš nebūtu sajūsmā par griķu medu. Arī vācu biškopju foruma degustācijā griķu medus bija ārpus konkurences. Vācijā griķu medus ir diezgan reta šķirne, jo griķu sējumu ir maz. Kādreiz, sevišķi ne tik auglīgās augsnēs, tā bija ierastāka kultūra un tā kā griķis labi aug arī smilšainās un paskābās augsnēs, blakus literārajam nosaukumam “Buchweizen” ticis lietots arī “Heidekorn” – sila labība, sila graudi. Tagad lielāko daļu vāciešu apēsto griķu medu savāc poļu bites. Austrumeiropā ir 80% no pasaules griķu platībām, Rietumeiropā to plaši audzē tikai Francijā, vēl populāra kultūra tā ir arī Ziemeļamerikā.

Zied griķi kā rožu lauks….
bites _grikos4

Griķu medus ir tā vērts lai šodien tam veltītu atsevišķu ierakstu.
Pirmkārt, tas ir ļoti atšķirīga medus šķirne- ar īpatnēju garšu un aromātu (lai arī pilnībā pievienojos tiem, kuri lieto vārdu “smaka”). Otrkārt, griķu medus ir  ļoti veselīgs, tas satur daudz dzelzs savienojumus un ir īpaši bagāts ar antioksidantiem (kā vairums tumšo medu). Arī viens no pasaules dārgākajiem mediem – manukas (tējaskoka) medus, kurš pazīstams ar savām antibakteriālajām īpašībām, ir melnā krāsā. Treškārt, šogad griķis ievākts ļoti interesants. Lai arī saimes stāvēja pie paliela griķu lauka (18 hektāri), paralēli ir ienests spilgti dzeltens, ļoti biezs medus, kurš izsviežot, sajaucoties ar griķi dod ļoti interesantu garšu un padarot medu ne tik tipiski griķīgu. Arī medus krāsa nav melna, kā tipiskam griķim, bet tumši brūna.
griku-medus3
Labi var redzēt tumšās šūnas ar griķu medu un gaišās šūnas ar dzelteno medu, pie tam pamīšus (sevišķi lielajā kārē)
griku-medus2
Nesen BEE-L diskusiju forumā bija rasktīts par griķu medu, ka tīrs griķis ir pārāk intensīvs un lai iegūtu griķu medu, kurš garšo patērētājam, lielie “packeri” (medus vairumtirdzniecības un iepakošanas firmas) blendē (jauc) ar citu medu. Šeit daba šo blendēšanas procesu ir izdarījusi pati, pilnīgi dabīgā veidā.
Starp citu, griķi labi medo tikai rīta pusē -līdz 10-11.oo, vēlāk nektārs ir pārāk koncentrēts, lai bites to varētu paņemt un pēcpusdienā tās vāc nektāru pārsvarā no citiem ziediem. Varbūt arī no rudzupuķēm. Vācijā piedāvājumā ir arī rudzupuķu medus. Rudzupuķes ir nektāraugs, bet nezinu cik šāds nosaukums medum atbilst patiesībai un vai nav tāpat kā ar Latvijas “liepziedu”, “akāciju” un “ābeļu-ozolu” medu.
Ceru tomēr, ka rudzupuķu nektārs ir devis savu artavu dzeltenajā medū 🙂
griki1

Gan jau daļa medus ir nākusi arī no kazrozēm (ugunspuķēm, vējkaņepēm). Šī cirsma ir pavisam netālu no griķu laukiem. Brīdī kad fotografēju, pa ziediem dejoja vien kamenes.
kazrozes
Var jau būt, ka nav vērts lauzīt galvu, jo tik un tā daudzi ziedi, kurus bites iepriecinājušas un nodrošinājušas to spēju turpināties arī nākamajā vasarā, netiks pieminēti. Šie ziedi arī neapvainosies, viņiem ir svarīgi, ka bite atlidojusi, nektāru paņēmusi un kā pretpakalpojumu atnesusi putekšņus, kuri ļāvuši attīstīties sēkliņām. Tās nākamgad dīgs,ziedēs un aicinās ciemos (ar smaržu un krāsu) bites.

Man griķu lauki nav tuvumā. Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad  Muhamedam jāiet pie kalna. 🙂
Tā, jūlija sākumā, aizvedu 9 saimes (pārējās cerībā uz jūlija meža ienesumu (kurš bija vājš) un viršu ienesumu, atstāju mežos)  uz tuvākajiem griķu laukiem.
bites _grikos1
Lai arī vairākums mani medusēdāji ir latvieši un mums griķis nav iemīļots, tas viens no desmita, savukārt, ir dūšīgs medusēdājs. Interesanti, ka visi griķu medus cienītāji nav svētdienas medus ēdāji, kuri burciņu tur gadījumam, kad sāk niezēt kakls un miegt ar aci bacilis, un kuri visticamāk, savu medus burciņu nopērk lielveikalā, ar uzrakstu “Akcija”, acu, pleca vai nedaudz zemāk-nepieliecoties rokas stiepiena augstumā (tā ir vispieprasītākā un dārgākā vieta lielveikalos, jo cilvēka paradumos ir iet taisnāko (lasi,vieglāko ceļu) un plaukti minētājā augstumā, tiem, kuri vēlas savu produktu tajā likt-pārdot, maksā bargu naudu), bet tie, kuriem medus ēšanas kultūra ir ģimenē un, visbiežāk, medus tiek iegādāts pie dravnieka. Tas nozīmē, ka tas medusēdājs, kuram garšo griķu medus, dravniekam ir ļoti nozīmīgs, un palikt bez griķu medus sortimentā, nozīmē atteikties no laba klienta.
Savukārt, tiem krievu klientiem, kuriem griķu medus ir topā, arī medus patēriņš ir lielāks par vidējo. Interesanti un noteikti augstskolas studenta vismaz kursa darba vērta tēma ir šis gaumes jautājums. Domāju, ka nozīme ir gan mentalitātei – griķu medus ir ļoti “intensīvs”, gan kādai vēsturiskajai pieredzei – griķi ir viena no galvenajiem nektāraugiem lielā daļā bijušās PSRS – Baltkrievijā, Ukrainā, Kazahijā, arī Krievijā un daudzos reģionos nodrošina vairāk par 50% no medus ražas. Interesanti, ka Latvijā griķi populāri kļuvuši pēdējā laikā, pēc iestāšanās ES. Liekas jocīgi, ka lai gan mācījos LLA Agronomijas fakultātē un esmu no laukiem, griķi “dzīvajā” pirmoreiz ieraudzīju pirms pāris gadiem.

Atgriežoties pie iepriekšējās rindkopas sākuma- tuvākajiem griķu laukiem, tie izrādījās ir Kuldīgas pusē – Ēdoles pagastā. Lai arī administratīvi esmu Ventspils rajonā, Kuldīga ir tuvākā lielākā pilsēta. Kuldīgas pusē ir attīstīta lauksaimniecība, arī apdzīvotība ir krietni biezāka kā mūsu pusē. Attālums līdz griķu laukiem ir ļoti saprātīgs – 25 kilometri. Lai arī braukājot turpu šurpu, vairākus simtus kilometrus nāksies nobraukāt, gan jau laiku un benzīnu nosegs iegūtais medus un iespaidi.
Dravnieka alga ir arī skaistie skati, kuri paveras dravojot.

Mākonis, aizgājis priekšā saulei, kura apspīd griķu lauku…
grikulauks2

bet drīz tā atkal rotājas griķu ziedos
grikulauks1

Griķis ir labvēlīgs bitēm un ari videi. Griķu audzēšanā netiek lietoti minerālmēsli un pesticīdi. Vismaz zemnieks, ar kuru sadarbojos,  griķiem ķīmiju nelieto. Savukārt, ienesums jūlijā mežā ir ļoti nestabils. Mežs var medot un var arī nemedot, kā šajā gadā un tad griķis ir ļoti labs, jo nodrošina ne tikai medus ražu, bet arī labu saimju attīstību, jo ir bagātīgs nektāra un ziedputekšņu piedāvājums.
bite-griki

Griķu medus tiek izmantots tautas medicīnā, jo tam piemīt pretiekaisumu iedarbība, ieteicams tas ir sirds asinsvadu slimniekiem un tiem, kuri sirgst ar mazasinību. Tomēr medus nav zāles un nevajadzētu to uzskatīt par brīnumlīdzekli (medus pats kā produkts gan ir dabas brīnums) visām slimībām. Medus drīzāk ir uztura bagātinātājs (lai kā negribas to ierindot uztura bagātinātāju plauktā, noliekot blakām sintētiskiem produktiem, kuriem lielāko daļu cenas veido marketings un peļņa).
Dažreiz tomēr medus ir efektīvāks kā zāles, kā to rāda pētījums no ASV, kur pierādījies, ka medus (tieši griķu medus) ir efektīvāks par klepus sīrupiem.
Raksts par šo pētījumu saitē – http://www.timesonline.co.uk/tol/life_and_style/health/article2994822.ece

Ir dzirdēts, ka apsmērējot grūti dzīstošas brūces ar griķu medu tās sadzīst labāk. Man viens bijušais dravnieks, kurš tagad jau ir citos laukos, stāstīja par kādu sievieti, kuru sakodis suns un kodumi slikti dzijuši- gājusi pie ārstiem, smērējusi dažādas ziedes, bet rezultāti vāji. Apsmērējusi griķu medu un brūces ātri sadzijušas. (Var jau būt, ka iedarbojušās zāles 🙂 )
 Tas, ka medu izmanto brūču ārstēšanā, zināms jau no sengrieķu laikiem. (tas ir minēts arī timesonline rakstā).

Un tomēr… Lai arī daudzos gadījumos medus lietošanai ir terapeitisks efekts un tāpēc to it kā varētu uzskatīt par zālēm, medu ierindoju uztura bagātinātājos viena iemesla dēļ – tikai medus lietošana ikdienā dod, vai precīzāk sakot, var dot ilglaicīgu rezultātu, savukārt, zāles ir tās, kuras lieto slimību gadījumos un pēc izveseļošanās lietošana tiek pārtraukta.
Varbūt kļūdos, jo apiterapeitija (ārtniecība ar bišu produktiem) vēljoprojām nav pietiekami novērtēta, šī termina viena no sastāvdaļām ir “terapeitija”, tātad ārstniecība.
Varbūt tomēr nav vērts mēģināt medu iebāzt kādā grupā… uztura bagātinātājs… zāles…. Medus ir medus. Trešā grupa! Precīzāk, pirmā grupa, jo medus bija pirmās zāles un pirmais uztura bagātinātājs mūsu senčiem jau tad, kad uzslejoties uz divām kājām, atklāja, ka ar nenodarbinātajām ekstremitātēm var ērti kasīt pakausi 🙂 🙂
Lūk, uzskati var mainīties (politiķi teiktu, evolucionēt) arī dienasgrāmatas ierakstus rakstot:)

Par laiku. Tas gan skrien ātri. Nobela prēmiju laikam ar šo atklājumu nenopelnīt 🙂 Vēl tikko gaidīju, kad bites aplidosies un tiks pavasara ziedos, bet tagad jau sezona gandrīz pagājusi. Ir pietiekami daudz zināmo, lai varētu to vērtēt. Pavasaris bitēm bija labvēlīgs, bet maija un jūnija sākuma aukstums medu nedeva. Bagātīgais putekšņu ienesums pavasarī un sekojošais ienesuma trūkums veicināja spietošanu un šogadu var dēvēt par spietu gadu. Toties laiks no jūnija vidus līdz jūlija vidum bija bitēm labvēlīgs un medus gads ir pietiekami labs, lai arī ne izcils. Runā, ka pa Latvijas reģioniem ir lielas atšķirības. Šogad esot bijis ļoti labs ienesums no ziemas rapša, bet vasaras rapsis neesot medojis. Par viršiem. Izskatās, ka arī šogad nav viršu gads. Virši zied, bet bišu maz un nektāru stropos nejūt. Vēl jau var nedaudz ienest, bet tas būs tikai mazumiņš. Vācijā jau otro gadu pēc kārtas Švarcvaldē nav bijis meža ienesums, kurš daudziem dravniekiem ir ļoti nozīmīgs, un žurnālā bija mierinājums, ka vajagot uz to raudzīties pozitīvi, jo ir pagājusi vēl viena sezona, kura pietuvinājusi vācu dravniekus bagātīgam meža medus gadam (kurš noteikti būs nākamgad….. vai aiznākamgad,vai…….)  🙂
Par viršiem, kuru nav – https://dravnieks.lv/2008/08/28/virsu-medus-nemaz-nebus/
Par griķiem – senils (skan saudzīgāk kā vecs) ieraksts blogs.lv kastrētā versijā – http://dravnieks.blogs.lv/2006/08/16/griku-medus/

Pagājušonedēļ uzrīkoju sesiju jaunās ražas medusburkām. Tumšajā krāsā – 3 litru spainītis un kreisajā pusē  burciņa – griķītis.
medusbilde

Advertisements

6 comments

  1. Nu gluži manas domas par griķiem un medu… Esmu arī no tiem, kam negaršo, bet klienti prasa griķu medu. Augusta sākumā biju ekskursijā pa Vidzemi – Rūjiena, Burtnieki – pārsteidzoši daudz milzīgu griķu lauku! Bet stropus tuvumā īpaši nemanīju. Vēl viens vērojums – puķu dobē šovasar iesēju zilās un tumši brūnīgas rudzupuķes, kā arī dažus stādiņus facēliju – bites vairāk dzīvojās rudzupuķēs.

  2. Gan jau Ziemeļvidzemes dravnieki ir šos laukus apguvuši, vienīgi stropi nav ceļa malā, bet tālāk no svešas acs.
    Interesants novērojums par rudzupuķēm. Facēlija ir lielisks nektāraugs un ja bites dod priekšroku rudzupuķēm, tad kaut kas valdzinošs tajās rudzupuķēs ir. 🙂

  3. Griķu medus satur dzelzi. Man viņš garšo ļoti. Smaka gan atgādina kūti. Dažādi ziedi izdala nektāru dažādās temperatūrās. Šogad Facēlijai un ne tikai viņai bija par karstu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s