Sviests, medus un četri balti krekli


“Pa virsu mums nostājas krējums,
un, visam nākot un ejot,
mēs te stingri stāvam
un dodam krejot

Mazs, mazs un sens, sens vārdiņš: no piena
kriet,
un no tā mums cēlies vārds
krietns.”

(I.Ziedonis, no “Poēma par pienu”)

Parasti šeit rakstu savas domas, pārdomas un piedzīvojumus & pieredzi. Tomēr dažreiz manas domas pasaka kāds cits. Tik ļoti precīzi, ka es būtu gribējis pateikt to pats. Nemācēju vai neuzspēju, tas jau ir cits jautājums. 🙂

Šodien izlasīju feļetonu Frankfurter Allgemeine, tik trāpīgi naglai uz galvas un atbilstošu manām domām, ka nolēmu to iztulkot.
Tas ir jādara šovakar, jo ….. (ja uznāk vēlēšanās strādāt, apsēdies, varbūt pāries).

Pirms vairākiem gadiem uzrakstīju atspēkojumu „Dienas Biznesa” rakstam „Sviests un medus „Dienas Biznesā” – https://dravnieks.lv/2008/07/17/miti-par-medu/ 
Tagad šie produkti atkal negaidīti satikušies. Jo sviesta vietā varēja būt arī medus. Jo sviesta vietā IR arī medus. Un

ne jau par sviestu un medu ir runa… Sviests un medus ir tāpat kā krekli dziesmā par „Četriem baltiem krekliem”.
Vērtības ir sirdsapziņu vietā. Šī dziesma nav par pilniem vēderiem, bet ir par sirdsapziņām.

Šis raksts ir par vērtībām un nevis par pašreizējo situāciju lauksaimniecībā. Par lauksaimniecību runājot, mēs dzirdam vārdus par brīvu tirgu, bet nav sakropļotākas nozares no brīvā tirgus viedokļa par lauksaimniecību. Dažādas atbalsta sistēmas ir panākušas to, ka zemnieku konkurētspēja iekšējā tirgū nav atkarīga no tā cik prasmīgi viņi audzē labību vai kopj lopus, cik auglīga ir augsne un ražīgi lopi, bet no tā cik precīzi tiek aizpildīti formulāri un cik veiksmīgi tiek apgūti ES projekti. Savukārt visa Latvijas zemniecība ir nolikta nevienlīdzīgā situācijā attiecībā pret pārējās Eiropas, sevišķi Rietumeiropas zemniekiem, jo mazākie atbalsta maksājumi „brīvā” tirgus apstākļos ilgtermiņā ir nopietns drauds pastāvēšanai.
Tomēr ne par to šoreiz ir dziesma, dziesma ir par vērtībām, sviestu un medu.

Raksts tulkots no „Frankfurter Allgemeine Zeitung” (viena no vadošajām Vācijas avīzēm un sabiedriskā viedokļa veidotājām) interneta versijas.
Raksta autors ir Reinhards Vandtners (Reinhard Wandtner)
Tulkojumu, izņemot virsrakstu esmu licis slīprakstā.

“Šo smieklīgo cenu sviests nav pelnījis”

2009.gada 17.februāris. Brīnišķīgs sviests. Nedaudz skābens, viegli smērējams, bagātīgs sviesta aromāts. Nopirkām to veikalā aiz stūra. Lielveikalā par 65 centiem. Tā nav akcija, bet parastā cena. Nesen bija par 73 centiem, pirms tam par 79 centiem. Cenas krīt lejup. Jauna atlaižu kauja. Tā mēs rīt varēsim uzsmērēt maizi gandrīz par velti. Pusmārciņa vācu sviesta pietiek ilgam laikam. Mēs rēķinām cik izmaksā sviesta kārtiņa uz katru no vairākiem dučiem maizes šķēlēm, kuras mēs apsmērēsim. Iznāk niecīga summa. 2 varbūt 3 centi.

Cita vieta un cits laiks: maza zemnieku sēta Bavārijas mežā pēc Otrā Pasaules kara beigām. Tā ir viena no daudzajām zemnieku saimniecībām, kuras nesaražo tik daudz. lai ģimene varētu iztikt. To sauc par piepelnīšanos lauksaimniecībā. Galvenais ienākumu avots ir darbs stikla fabrikā ciematā. Tomēr atsacīties no lauksaimniecības nenāk ne prātā. Tā piegādā bezgala vērtīgas lietas dzīvei, proti, kartupeļus, olas, gaļu, pienu – un sviestu. Visas lietas, kuras pirms dažiem gadiem, kara laikā, bija tik iekārotas kā nekas cits. Taču arī pēckara laikā, vismaz nabadzīgajā Bavārijas meža reģionā, tās ir vērtības.

Bez siena nav piena, bez piena sviesta
Paliksim pie sviesta. Tātad pie tās lietas, kuru centu pēc centa smērējam uz maizes. Sviestu taisa no piena. Pienu iegūst no govīm. Govīm ir nepieciešama kūts, tās jākopj un jābaro. Palaikam pat jāatved veterinārs un viņam jāsamaksā. Bieži tas notiek, kad govs atnesas,  šis process nereti noris ar sarežģījumiem. Govs ir zīdītājs tāpat kā cilvēks. Bet vispirms tā ir teliņš. Tas vēlas pienu, daudz piena. Un tam vajag vēl citu barību, daudz barības. Pusotrs gads paiet līdz sievišķā dzimuma teliņi kļūst par apsēkloties gatavu teli un vēl trīs ceturtdaļas gada, kamēr tai piedzimst teļš. Tikai tagad zemniekam ir vienas piena govs vairāk.

Kamēr mēs darbojamies ap sviestmaizi, domas atgriežas atpakaļ pie ikdienas katorgas darba mazajā Bavārijas meža sētā. Tas, ka govs dod pienu ir tikai puse patiesības. Tā to dod tikai kā pretpakalpojumu. Vasarā tas sastāv no zāles. Milzīga daudzuma zāles. Runa ir par daudziem desmitiem kilogramiem, katru dienu. Un tas viss reiz četri. Jo tik daudz govju ir zemajā, tumšajā kūtī. Zāli jāpļauj ar izkapti, no pļavas jāatved ar ratiem, jāieliek barības silē, jāiztīra kūts no mēsliem, jāslauc. Laišana ganībās nav iespējama, govs par daudz pļavu samīdītu. Un ziemā? Atkal milzīgs barības daudzums, šoreiz siena formā. Bez siena nav piena, bez piena nav sviesta.

Sviests kā zelta stienis
Siens vispirms ir zāle. Agrī no rīta skaistās vasaras dienās, kad pļava vēl pilna rasas, palīgi pļauj ar izkapti zāli. Zāles stiebri ir cieti, īsts katorgas darbs. Bet kā atalgojums sūrajam darbam spīd gardums: sviests. Kāda pusmārciņa varbūt. Kad sviedros slapji pļāvēji to saņem, viņi jautā: „Varbūt Jums arī rītdien ir darbs?” Pusmārciņa sviesta ir nopelnīta sūrā darbā. Iegūts tas ticis no dažiem litriem piena. Ar roku griezta piena centrifūga no zili krāsota tērauda lējuma sadala ar mokoši lēnu ātrumu vēl silto, tikko ar rokām slaukto pienu divās sastāvdaļās : daudz vājpienā un nedaudz krējumā. Piens satur nedaudz vairāk par trīs procentiem tauku, sviests astoņdesmit procentus. Lai sakrātu pietiekamu daudzumu sviesta kulšanai, tiek patērēts diezgan piena. Sviesta gabaliņu, ar ko tiek atalgoti pļāvēji, rotā iespiests ziedu musturs. Tas nāk no koka formiņas, kurā svaigais mīkstais sviests tiek ielikts, lai izgatavotu sviesta klucīti. Ilgi uzglabāt to nevar.

Dažs ūdens ir dārgāks
Mūsu 2009.gada sviests par 65 centiem nekādā gadījumā negaršo sliktāk. To ir godīgi jāatzīst. Katrā gadījumā, svaigs tas paliek ilgāku laiku. Saskaņā ar informāciju uz iepakojuma mēs varam to ēst vēl sešas nedēļas. Tas tiek panākts ar industriālās izgatavošanas augsto kvalitāti. Tajā pašā laikā tam nav vērtības. Neviens šī sviesta dēļ neceltos agri no rīta un apbruņojies ar izkapti nemocītu cieto zāli Bavārijas meža pļavā. Pat melnstrādniekam, kurš pļauj mauriņu ar elektrisko zāles pļāvēju, mums vajadzēs piedāvāt vismaz divdesmit iepakojumus un to par stundas darbu. Pateicoties viņš to noraidīs. Nemaz nevar iztēloties kādus sviesta kalnus mums būtu jāpiedāvā nodokļu konsultantam vai autoservisa atslēdzniekam par stundas darbu. Un glābšanas pakete banku pārvaldniekiem: galvojums par sviestā pārrēķinātām 769 miljardiem paciņām. Ar to varētu uzbūvēt trīsarpus metrus platu šoseju no Zemes līdz Mēnesim. Kosmiskā sviesta šoseja. Sviesta valūtas kurss ir iekritis bezdibenī. Tā ir inflācija, kura raksturo īstu pārtikas līdzekļu pieaugošo nenovērtēšanu. Pašreizēja sviesta cena ir apvainojums. Bioloģiski ražotajam sviestam, kurš maksā divreiz vai trīsreiz vairāk šis apvainojums ir mazāks, bet tāpat tas ir apvainojums. Sviesta ražošana bija, ir un būs darbietilpīgs process. Arī ja moderns lauksaimniecības uzņēmums ražo daudz efektīvāk par palīgsaimniecību Bavārijas mežā pēckara laikā, sviests nekrīt no debesīm. To aizvien iegūst no piena, kurš vēl joprojām tiek iegūts no govīm, kuru turēšana ir liels darbs un izmaksas. Piena cena ir smieklīgi zema un modīga limonāde var maksāt četras reizes vairāk.

Homo Sapiens ir atpalicis attīstībā
Sviests raksturo pievienoto vērtību, bet tas vairs nav nekā vērts. Sviesta cena ir mērs sabiedrības evolūcijas pakāpei. Industriālā sabiedrība ir izveidojusies par superorganismu, kura ir atbrīvota no grūtībām barības sagādē. Tā ir augsti specializēta un panākumiem bagāta, bet arī jūtīga pret traucējumiem. Superorganisma supersmadzenes nosaka, kas ir vērtīgs un kas nav. Sviestam nav vērtības, košļājamajai gumijai ir. Vērtīgākie ir produkti, kuri nav produkti, naudas ieguldījumi vai valsts vērtspapīri. Tikai evolucionārā līmenī Homo sapiens ir atpalicis. Viņa ķermenis ir no vakardienas. Akcijas, obligācijas, sertifikātus un procentus vēl joprojām cilvēks nevar ēst. Sviestu var.”

Iespējams, ka tulkojumā ir kādas stila kļūdas, bet necentos tekstu daudzas reizes pārbaudīt un to noslīpēt. Pārlasīju pāris reizes un liekas, ka būtisku kļūdu nav.
Vācu valodas pratēji var izlasīt rakstu šeit – http://www.faz.net/s/RubCF3AEB154CE64960822FA5429A182360/Doc~EE251A15A8EB24274A53872681E8F101E~ATpl~Ecommon~Scontent.html

Advertisements

4 comments

  1. Paldies par rakstu – interesants raksts, jo es par to visu laiku domāju, kā tehnoloģijas varētu izmantot. lai atbrīvotu cilvēku no nevajadzīga darba. Īpašas problēmas sagādātu lopkopība – piena produkti it īpaši.

    Iespējams jāatbrīvo cilvēks ar tehnoloģijām no pārējām darbībām, lai varētu vairāk laika veltīt kvalitatīvai pārtikai… hmm.

  2. Jā, tikai diez vai visu var atrisināt ar tehnoloģijām. Tehnoloģijām ir jābūt līdzeklim, lai kaut ko izdarītu, resp. sasniegtu.

    Ja nav pamata, tad jo vairāk ir uzcelts, jo efektīvāk tas vēlāk gāžas un jo lielāka ir kaudze. Tas ir tāpat kā purvā. Vasarā un sausā laikā liekas, ka ir pamats, kad sākas rudens un nokrišņi, pamata vairs nav.

    Pie tam daudz ko nevar atrisināt administratīvi. Demokrātijās vai pseidodemokrātijās vēl jo mazāk. Ir vajadzīgas vīzijas, bet arī tās sakņojas tur, par ko īstenībā ir raksts -vērtībās…

  3. 2005.gada 7.janvara.nakti un nakošo nedēļu vadzētu atcerēties ļoti daudziem/vētra Ervins/.Visas manas sarūpētās teholoģiskas ”vērtības”stāvēja tur kur viņām vieta,bet bez dzīvibas pazīmem.Arhajisms,pagajušā gadsimta sākums, murgaina pasaka pieaugušajiem 25 govju slaukšana ar rokām.Tā bija mana”patiesības” nedēļa un netikai man,bet cik daudzi ir no tās mācījušies.

  4. Jā, Andri, tev taisnība.
    Tomēr runa nav tikai par smagu fizisku darbu ar arhaiskām metodēm.
    Runa ir par vērtību sistēmu.
    Nesen sazvanījos ar vienu savu studiju biedru Latgalē, viņam par litru piena maksā 7 santīmus.
    Tikko bija ziņa, ka Preiļu siers maksāšot par pienu 2.3 santīmus!
    1.5 litrs ūdens veikalā maksā ap 40 santīmus.
    Viena darba stunda autodīleru servisā (nesen Rubulis, LPAA šefs teica, ka ja stunda maksā zem Ls 20, tad tur nav nomaksāti nodokļi, tā esot pašizmaksa) maksā kādus 900 litrus piena pēc Preiļu siera cenām.
    Kaut kas te nav kārtībā…..

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s