Lupīnas un Rīdznieks


“Skaistums izglābs pasauli” (F.Dostojevskis)

Lai arī dienas citāts un fotogrāfijas rosina domāt, ka ieraksts būs tikai par lupīnām, tas tā nav. Kādā no iepriekšējām reizēm, kurā ievietoju bildi no lupīnām, minēju, ka lupīnām ir vistiešākā saistība ar āboliem.

Pirms pāris nedēļām ierādīju vienam dārzniekam potēšanu. Potēšana nav sarežģīts darbs, galvenais ir ass nazis. Iemācījos potēt pirms 25 gadiem, 1983.gada aprīlī. Šajā sakarā (jubilejā) arī ieraksts.
Vēl tagad atceros kādu skaistu pavasara vakaru, to pašu- pirms 25 gadiem aprīlī.
Gāju 8.klasē, tuvojās pirmie eksāmeni pamatskolu beidzot. Vakarā (nedaudz pēc pieciem) vajadzēja iet talsiniekam (kādreiz bija autobuss, kurš kursēja pa maršutu Ventspils-Piltene-Zlēkas-Ugāle-Talsi un atpakaļ) ar kuru braucu no skolas uz mājām. 
Šis autobuss gāja 2x dienā, pirmais no rīta un pusdienlaikā atpakaļ, otrais pēcpusdienā un vakarā atpakaļ (to rakstot rodas sajūta, ka tas tiešām ir bijis ļoti, ļoti sen, jo tagad nevar pat iedomāties, ka pa mūsu ceļiem pat trīsreiz dienā varēja iet autobuss (vēl bija “zlēcnieks”, kurš gāja pat iekšā Rāpatos). Trīsreiz dienā gan būtu lepni teikts, jo bieži autobuss izpalika.
Ja vajadzēja sūtīt uz citu līniju (kāds autobuss vai šoferis nebija uz strīpas), tad mūsējos kā nomaļākos ņēma nost pirmos. Par to gan parasti neskumu, jo ja autobuss negāja no rītiem, tad uz skolu negāju (nebraucu) 🙂 un dažreiz bija nedēļas, kad skolā vairāk dienu nebiju nekā biju. Ar talsinieku no rīta braucu uz skolu un vakarā dažreiz atpakaļ (pārsvarā gāju ar kājām jau pēcpusdienā).
Tovakar vēlējos braukt ar autobusu, bet tas kārtējo reizi neatbrauca (liekas, ka prom uz Talsiem aizgāja, bet atpakaļceļā devās pa taisno uz Ventspili, lai nekratītos trīsreiz ilgāk pa grants ceļiem un atruna laikam bija, ka nav tehniskā kārtībā. Varbūt arī maldos…). Atceros, ka bija saulains laiks,  skaists aprīļa vakars, mežs skanēja putnu dziesmās.
Ap sešiem brauca kolhoza mašīna (kravas mašīna ar kasti), kura veda strādniekus uz Māteriem un ar šo transportu bija 6 kilometri pa ceļam. Vēl seši kilometri bija jāiet ar kājām un man bija arī ceļabiedrs, kuram jāiet bija vēl par 6 kilometriem vairāk nekā man. Te arī sākas stāsts par lupīnām un āboliem.

Viņu sauca Rīdznieks. Mūsu pusē cilvēkus nesauc uzvārdos un bieži pat vārdos ne, bet māju vārdos. Rīdznieka īstais vārds bija Žanis Priekulis, dzīvoja viņš “Jaunrīdzniekos” un ventiņiem ir parasts īsināt ne tikai galotnes.
Rīdzniekam tajā laikā varēja būt tuvu pie 80 gadiem, viņš bija apkārtnē slavens dārznieks, pensionēts Zlēku Fabriciusa kolhoza agronoms un biju daudz par viņu dzirdējis.
Tajā ziemā daudz slimoju un mana mīļākā lasāmviela bija Jāņa Kārkliņa “Ābeļu šķirnes”, bagātīgi ilustrēta grāmata ar krāšņiem ābolu attēliem, šķirņu aprakstiem, vēsturi un sinonīmiem.
Sākām runāties par šķirnēm un lielākā daļa bija viņa dārzā (dārzs bija liels, vairāk nekā 150 ābeļu šķirnes, vairāki desmiti bumbieru un plūmju škirnes, vīnogas, ogulāji, ziedi). Seši kilometri pagāja kā viens mirklis un kad biju pie sava ceļgaļa, Rīdznieks piedāvāja potzarus (viņš todien bija braucis meitai Spārē potēt ābeles un daži potzari palikuši pāri somā). Turpat ceļa malā uz kārkliem parādīja kā ir jāpotē, piekodināja, lai uz kārkliem vēl patrenējos un iedeva man īstus dārgumus- vairākus potzarus. Šķirnes bija divas – “Telisāre” un “Spartan”, kuras abas zināju no Kārkliņa grāmatas un sevišķi “Spartanam” bija bildē viens, bet ļoti liels, sarkans un skaists ābols.
Necentīšos aprakstīt to pacēlumu ar kādu gatavojos potēšanai, trenējos uz kārkliem, potēju un to milzīgo prieku, ka visi nedaudzie potējumi pieauga.
Pēc tās reizes vairākas reizes gadā gāju ciemos, parunāties, potzarus saņemt vai vienkārši tāpat. Arī manā dārzā krājās šķirņu kolekcija, kuru vienu pavasari stipri paretināja brieži. Atpakaļceļš vienmēr bijā īsāks nekā turpceļš, tik daudz bija pozitīvu ierosmju. Kad atnācu, galdā tika celti āboli, degustējām dažādas šķirnes, Elzastante (Rīdznieka sieva) cienāja ar tēju un pīrāgiem.
Rīdznieka dārzā bija kādas 150 ābeļu šķirnes. Daudzas bija vecas šķirnes -“Dzeltenais Rihards”, “Reinas pupu ābols”, “Signe Tilliš”, “Kulona renete” un citas , bet no draugiem un dārzkopības izmēģinājumu stacijām viņš dabūja arī jaunāko šķirņu potzarus (piemēram “Orlovskaja girļanda”, “Alkmene”, “Summered” u.c.). Bija arī tādas “šķirnes” kā “Vectēva saldais” un “Kēnigsbergas dzeltenais” -sēklaudži vai nezināmas šķirnes. “Kēnigsbergas dzeltenā” potzaru viņs bija nogriezis Kaļiņingradas apgabalā kādā vecā muižas dārzā, kad bija aizbraucis ciemā pie jaunākā dēla (Andris Priekulis, Rīgas 3.vidusskolas direktors) uz armiju.
Rīdzniekam bija daudz dārzkopības grāmatas vācu valodā (DDR izdevumi), viņš lasīja tās un dalījās iespaidos. Tas varbūt bija iemesls kāpēc sāku apgūt vācu valodu.
Rīdznieks bija īsts veco laiku lauku inteliģents, vēl pirmsulmaņa laiku agronoms, beidzis Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti divdesmitajos gados, kad tā vēl bija Rīgā.
Nelielai atkāpei viens gadījums. Kad latvieši braukuši mājās no Sibīrijas, pirkuši stacijā biļetes. Nauda tajā laikā bija ar daudzām nullēm (vēl pirms Hruščova naudas reformas), kasiere  sajaukusi un izdevusi krietni lielāku summu. Daži esot priecājušies par ietaupījumu, bet Rīdznieks teicis, ka tā nevarot, sieviņai esot bērni un ģimene, kad atklāsies iztrūkums būs nepatikšanas. Gājuši un atdevuši kasierei nepareizi izdoto naudu. Tā pateicībā slaucījusi asaras un teikusi, ka tikai latvieši varot būt tik godīgi cilvēki. Šo gadījumu uzzināju jau pēc Rīdznieka nāves. Iedomājos, ka arī tie, kuri naudu gribēja paturēt, noteikti sajutās ļoti lepni, ka viņi ir latvieši.

Pavasaros vienmēr gāju pēc šķirnēm, rudenī sagatavotie potzari tika celti laukā no sūnām.
Rīdzniekam patika stāstīt, viņš bieži smējās, stāstīja jokus un saglabāja mundrumu arī 90 gados. Par spīti Sibīrijai, kur viņš bija ne tikai izsūtījumā, bet vairākus gadus arī cietumā ( par to, ka vācu laikā bijis tulks). Neatceros vai viņam bija jau deviņdesmit, bet kad biju aizgājis ciemos, sieva teica, ka esot dārzā. Izstaigāju dārzu (tas liels), bet nekur nav. Pēkšņi dzirdu no augšas “Sveiks!” Sirmais vīrs bija uzlīdis bumbierē un vairāku metru augstumā zāģēja zarus.
Pēc Rīdznieka nāves neviens no daudzajiem bērniem un bērnubērniem vai radiniekiem nevēlējās mājās dzīvot, lai gan māja bija labiekārtota, ļoti liels un skaists dārzs, skaista apkārtne, bet vieta ļoti nomaļus. Mājas tika pārdotas, vairākkārt mainījušas saimniekus un tagad no dārza palikusi tikai ēna. Turu šajā vietā dažas bišu saimes, arī aiz nostaļģijas, kaut gan arī bitēm ir labas ganības. Ar jaunajiem saimniekiem man ir labas attiecības un ceru, ka viņiem veiksies mājas uzturēt un attīstīt un šī vieta atkal uzplauks. Dārzs gan nav viņu lieta un tas sāp, kad atceros to dārzu kas bija kādreiz un Rīdznieka milzīgo veikumu. Tā noteikti ir daudzu lielu cilvēku traģēdija, ka nav viņu lietai turpinātāju.
Rīdznieks rūpējās arī par vidi un viens veids kā viņš to darīja- sēja ceļmalās un laukmalās lupīnas. Ne tikai zilas, bet dažādas krāsas. Vienreiz bēdājās, ka kolhoza traktors braucis un ceļmalas nopļāvis. Tagad lupīnas ir sazēlušas, pārņemušas savā vaļā laukmalas un lai gan Rīdznieka vairs nav, tās zied un priecē tos nedaudzos cilvēkus, kuri tās redz, bites un noteikti arī meža zvērus.
Arī bitēm ir ļoti labvēlīga ietekme uz vidi, uz ziedaugu un citu augu sugu daudzveidību, putniem, ainavu un ceru, ka to var vērtēt daļēji arī kā manu ieguldījumu vidē un pateicību.

Arī Jums, dravnieka dienasgrāmatas lasītāji ir iespēja lupīnas apskatīt, lai arī fotogrāfijas var attainot tikai daļu no šī fantastiskā skaistuma. Tas arī ir šī ieraksta mērķis -parādīt lupīnas un pastāstīt par Skolotāju Rīdznieku.

Advertisements

16 comments

  1. Tas laikam ir tas skumjākais, ka aiz tevis paliek tik daudz izdarīta darba, bet nav turpinātāja… Nez kā tas dārzs izskatītos tagad, ja kāds fanātisks dārznieks būtu pārņēmis stafeti?

  2. Paldies par atsauksmēm!

    Grūti pateikt kāds izskatītos dārzs, ja tas tiktu kopts kā to darīja Rīdznieks.
    Dārzs bija ļoti skaists un nesa arī augļus. Piemēram, vēl otrās Latvijas laikā par ābolu un zemeņu naudu tika ievilkts telefons.
    Tagad situācija ir tāda, ka vecos dārzos izaugušie āboli nevienam nav vajadzīgi, lielveikalos ir smuki, lieli, spīdīgi no Polijas vai Holandes. Tas nekas, ka nezcik reizes migloti.

    Daudzās jaunajās mājās dārzos tiek stādīti košumkrūmi un koki. Ābeles un citi augļu koki daudz mazāk. Kaut gan, kas var būt skaistāks par ziedošu ābeli vai garšīgāks&skaistāks&veselīgāks par rīta rasā nokritušu, paša dārzā izaudzētu ābolu?

  3. Pēc ilgāka laika, pārlasīju Tevis rakstīto, jo esmu atkal jau pieķērusies ābeļu šķirņu studēšanai. Jo vairāk lasu, jo mazāk sev uzticos:)). Starpbrīdī nolēmu pāršķirstīt Tavus ierakstus un, lūk, līdz šim nebiju piefiksējusi, ka Tavs lielais skolotājs – Rīdzinieks, ir tēvs cilvēkam, ko labi pazīstu. Ar skumjām domāju par šī cilvēka ikdienu, iztēlē liekot pretī to, ko viņš varēja iegūt lieki neiespringstot. Tagad redzu, ka Rīdzinieks tomēr bez skolnieka nepalika, Dievs visu nokārtoja, lai šī cilvēka mūžs pavisam nepazūd nebūtībā. Tavas ābeles lepni par to stāsta:)). Šodien uzzināju par divām ābelēm, kuru vārds man līdz šim nebija iekritis acīs, bet par cik plānoju dārzu savā saimniecībā, neveidojot komercdārzu, tad lieku uzsvaru uz ābolu realizāciju savā saimniecībā. “Rīgas pienābele”, esot ļoti laba kaltētu augļu sagatavošanai un “Bērzkroga Dzeltenā”, ideāla mājas vīnam, sulām un kompotiem. Es gan neatradu stādu piedāvājumus, jo tagad jaunās šķirnes šķiet ierindojas veikalu plauktos, izkonkurējot vecās šķirnes. Tāpat arī no veciem cilvēkiem dzirdu labas atsauces par “Meduņicu”, vai Tu vari kaut ko nokomentēt par šīm šķirnēm? Pirms devos uz Rīgu laimi meklēt, dzīvoju mājā, kur nieka 0.25ha bija kāds vecs skolotāju pāris saspiedis nereāli bagātu augu kolekciju. Tolaik gan maz ko sapratu no visa tā, kas tur auga, bet nu apzinos, cik reti eksemplāri tur auga. Tur bija arī kāda “Dzidrā” ābele. Man likās, ka visas “Dzidrās” ir tādas, bet izrādijās, ka maldos, tagad meklēju, bet neko pat līdzīgu neatrodu. Galvenā atšķirība, milzīgie āboli, balti kā sniegs un dzidrās, medainās serdes, ābolu pārdalot, suloja kā nektāra upes…nostaļģija, bet jau kaut kas aizgājis, tāpat kā Tavs Rīdzinieks:((.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s