Lupīnas un Rīdznieks


“Skaistums izglābs pasauli” (F.Dostojevskis)

Lai arī dienas citāts un fotogrāfijas rosina domāt, ka ieraksts būs tikai par lupīnām, tas tā nav. Kādā no iepriekšējām reizēm, kurā ievietoju bildi no lupīnām, minēju, ka lupīnām ir vistiešākā saistība ar āboliem.

Pirms pāris nedēļām ierādīju vienam dārzniekam potēšanu. Potēšana nav sarežģīts darbs, galvenais ir ass nazis. Iemācījos potēt pirms 25 gadiem, 1983.gada aprīlī. Šajā sakarā (jubilejā) arī ieraksts.
Vēl tagad atceros kādu skaistu pavasara vakaru, to pašu- pirms 25 gadiem aprīlī.
Gāju 8.klasē, tuvojās pirmie eksāmeni pamatskolu beidzot. Vakarā (nedaudz pēc pieciem) vajadzēja iet talsiniekam (kādreiz bija autobuss, kurš kursēja pa maršutu Ventspils-Piltene-Zlēkas-Ugāle-Talsi un atpakaļ) ar kuru braucu no skolas uz mājām. 
Šis autobuss gāja 2x dienā, pirmais no rīta un pusdienlaikā atpakaļ, otrais pēcpusdienā un vakarā atpakaļ (to rakstot rodas sajūta, ka tas tiešām ir bijis ļoti, ļoti sen, jo tagad nevar pat iedomāties, ka pa mūsu ceļiem pat trīsreiz dienā varēja iet autobuss (vēl bija “zlēcnieks”, kurš gāja pat iekšā Rāpatos). Trīsreiz dienā gan būtu lepni teikts, jo bieži autobuss izpalika.
Ja vajadzēja sūtīt uz citu līniju (kāds autobuss vai šoferis nebija uz strīpas), tad mūsējos kā nomaļākos ņēma nost pirmos. Par to gan parasti neskumu, jo ja autobuss negāja no rītiem, tad uz skolu negāju (nebraucu) 🙂 un dažreiz bija nedēļas, kad skolā vairāk dienu nebiju nekā biju. Ar talsinieku no rīta braucu uz skolu un vakarā dažreiz atpakaļ (pārsvarā gāju ar kājām jau pēcpusdienā).
Tovakar vēlējos braukt ar autobusu, bet tas kārtējo reizi neatbrauca (liekas, ka prom uz Talsiem aizgāja, bet atpakaļceļā devās pa taisno uz Ventspili, lai nekratītos trīsreiz ilgāk pa grants ceļiem un atruna laikam bija, ka nav tehniskā kārtībā. Varbūt arī maldos…). Atceros, ka bija saulains laiks,  skaists aprīļa vakars, mežs skanēja putnu dziesmās.
Ap sešiem brauca kolhoza mašīna (kravas mašīna ar kasti), kura veda strādniekus uz Māteriem un ar šo transportu bija 6 kilometri pa ceļam. Vēl seši kilometri bija jāiet ar kājām un man bija arī ceļabiedrs, kuram jāiet bija vēl par 6 kilometriem vairāk nekā man. Te arī sākas stāsts par lupīnām un āboliem.

Viņu sauca Rīdznieks. Mūsu pusē cilvēkus nesauc uzvārdos un bieži pat vārdos ne, bet māju vārdos. Rīdznieka īstais vārds bija Žanis Priekulis, dzīvoja viņš “Jaunrīdzniekos” un ventiņiem ir parasts īsināt ne tikai galotnes.
Rīdzniekam tajā laikā varēja būt tuvu pie 80 gadiem, viņš bija apkārtnē slavens dārznieks, pensionēts Zlēku Fabriciusa kolhoza agronoms un biju daudz par viņu dzirdējis.
Tajā ziemā daudz slimoju un mana mīļākā lasāmviela bija Jāņa Kārkliņa “Ābeļu šķirnes”, bagātīgi ilustrēta grāmata ar krāšņiem ābolu attēliem, šķirņu aprakstiem, vēsturi un sinonīmiem.
Sākām runāties par šķirnēm un lielākā daļa bija viņa dārzā (dārzs bija liels, vairāk nekā 150 ābeļu šķirnes, vairāki desmiti bumbieru un plūmju škirnes, vīnogas, ogulāji, ziedi). Seši kilometri pagāja kā viens mirklis un kad biju pie sava ceļgaļa, Rīdznieks piedāvāja potzarus (viņš todien bija braucis meitai Spārē potēt ābeles un daži potzari palikuši pāri somā). Turpat ceļa malā uz kārkliem parādīja kā ir jāpotē, piekodināja, lai uz kārkliem vēl patrenējos un iedeva man īstus dārgumus- vairākus potzarus. Šķirnes bija divas – “Telisāre” un “Spartan”, kuras abas zināju no Kārkliņa grāmatas un sevišķi “Spartanam” bija bildē viens, bet ļoti liels, sarkans un skaists ābols.
Necentīšos aprakstīt to pacēlumu ar kādu gatavojos potēšanai, trenējos uz kārkliem, potēju un to milzīgo prieku, ka visi nedaudzie potējumi pieauga.
Pēc tās reizes vairākas reizes gadā gāju ciemos, parunāties, potzarus saņemt vai vienkārši tāpat. Arī manā dārzā krājās šķirņu kolekcija, kuru vienu pavasari stipri paretināja brieži. Atpakaļceļš vienmēr bijā īsāks nekā turpceļš, tik daudz bija pozitīvu ierosmju. Kad atnācu, galdā tika celti āboli, degustējām dažādas šķirnes, Elzastante (Rīdznieka sieva) cienāja ar tēju un pīrāgiem.
Rīdznieka dārzā bija kādas 150 ābeļu šķirnes. Daudzas bija vecas šķirnes -“Dzeltenais Rihards”, “Reinas pupu ābols”, “Signe Tilliš”, “Kulona renete” un citas , bet no draugiem un dārzkopības izmēģinājumu stacijām viņš dabūja arī jaunāko šķirņu potzarus (piemēram “Orlovskaja girļanda”, “Alkmene”, “Summered” u.c.). Bija arī tādas “šķirnes” kā “Vectēva saldais” un “Kēnigsbergas dzeltenais” -sēklaudži vai nezināmas šķirnes. “Kēnigsbergas dzeltenā” potzaru viņs bija nogriezis Kaļiņingradas apgabalā kādā vecā muižas dārzā, kad bija aizbraucis ciemā pie jaunākā dēla (Andris Priekulis, Rīgas 3.vidusskolas direktors) uz armiju.
Rīdzniekam bija daudz dārzkopības grāmatas vācu valodā (DDR izdevumi), viņš lasīja tās un dalījās iespaidos. Tas varbūt bija iemesls kāpēc sāku apgūt vācu valodu.
Rīdznieks bija īsts veco laiku lauku inteliģents, vēl pirmsulmaņa laiku agronoms, beidzis Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti divdesmitajos gados, kad tā vēl bija Rīgā.
Nelielai atkāpei viens gadījums. Kad latvieši braukuši mājās no Sibīrijas, pirkuši stacijā biļetes. Nauda tajā laikā bija ar daudzām nullēm (vēl pirms Hruščova naudas reformas), kasiere  sajaukusi un izdevusi krietni lielāku summu. Daži esot priecājušies par ietaupījumu, bet Rīdznieks teicis, ka tā nevarot, sieviņai esot bērni un ģimene, kad atklāsies iztrūkums būs nepatikšanas. Gājuši un atdevuši kasierei nepareizi izdoto naudu. Tā pateicībā slaucījusi asaras un teikusi, ka tikai latvieši varot būt tik godīgi cilvēki. Šo gadījumu uzzināju jau pēc Rīdznieka nāves. Iedomājos, ka arī tie, kuri naudu gribēja paturēt, noteikti sajutās ļoti lepni, ka viņi ir latvieši.

Pavasaros vienmēr gāju pēc šķirnēm, rudenī sagatavotie potzari tika celti laukā no sūnām.
Rīdzniekam patika stāstīt, viņš bieži smējās, stāstīja jokus un saglabāja mundrumu arī 90 gados. Par spīti Sibīrijai, kur viņš bija ne tikai izsūtījumā, bet vairākus gadus arī cietumā ( par to, ka vācu laikā bijis tulks). Neatceros vai viņam bija jau deviņdesmit, bet kad biju aizgājis ciemos, sieva teica, ka esot dārzā. Izstaigāju dārzu (tas liels), bet nekur nav. Pēkšņi dzirdu no augšas “Sveiks!” Sirmais vīrs bija uzlīdis bumbierē un vairāku metru augstumā zāģēja zarus.
Pēc Rīdznieka nāves neviens no daudzajiem bērniem un bērnubērniem vai radiniekiem nevēlējās mājās dzīvot, lai gan māja bija labiekārtota, ļoti liels un skaists dārzs, skaista apkārtne, bet vieta ļoti nomaļus. Mājas tika pārdotas, vairākkārt mainījušas saimniekus un tagad no dārza palikusi tikai ēna. Turu šajā vietā dažas bišu saimes, arī aiz nostaļģijas, kaut gan arī bitēm ir labas ganības. Ar jaunajiem saimniekiem man ir labas attiecības un ceru, ka viņiem veiksies mājas uzturēt un attīstīt un šī vieta atkal uzplauks. Dārzs gan nav viņu lieta un tas sāp, kad atceros to dārzu kas bija kādreiz un Rīdznieka milzīgo veikumu. Tā noteikti ir daudzu lielu cilvēku traģēdija, ka nav viņu lietai turpinātāju.
Rīdznieks rūpējās arī par vidi un viens veids kā viņš to darīja- sēja ceļmalās un laukmalās lupīnas. Ne tikai zilas, bet dažādas krāsas. Vienreiz bēdājās, ka kolhoza traktors braucis un ceļmalas nopļāvis. Tagad lupīnas ir sazēlušas, pārņemušas savā vaļā laukmalas un lai gan Rīdznieka vairs nav, tās zied un priecē tos nedaudzos cilvēkus, kuri tās redz, bites un noteikti arī meža zvērus.
Arī bitēm ir ļoti labvēlīga ietekme uz vidi, uz ziedaugu un citu augu sugu daudzveidību, putniem, ainavu un ceru, ka to var vērtēt daļēji arī kā manu ieguldījumu vidē un pateicību.

Arī Jums, dravnieka dienasgrāmatas lasītāji ir iespēja lupīnas apskatīt, lai arī fotogrāfijas var attainot tikai daļu no šī fantastiskā skaistuma. Tas arī ir šī ieraksta mērķis -parādīt lupīnas un pastāstīt par Skolotāju Rīdznieku.

Advertisements

16 comments

  1. Vispirms jau daudz laimes pagājušajā vārda dienā!:)
    Vecās šķirnes ir vērtība, tāpat kā kultūrvēsturiskie pieminekļi. Jauki tas, ka piemājas dārzos tiek stādītas-saglabātas šīs šķirnes. Komercdārzos tās vairs neaudzē, kokaudzētavas pavairo vien dažas populārākās, piem. “Baltais dzidrais”, “Cukuriņš”, “Antonovka”. Jauki, ka vispār ir piemājas dārzs, Pierīgas ciematu māju dārziem zeme ir tik dārga, tik maz, ka pietiek vieta vien kādam pēc iespējas nīkākam skujenim un zāles pleķim.
    “Rīgas pienābele” kādreiz bija manā kolekcijā, līdz to paplucināja brieži. “Meduņica” noteikti ir sinonīms kādai šķirnei, vecajām šķirnēm me’dz būt pat vairāki desmiti sinonīmi- pa reģioniem, valstīm, tautām. Jāpameklē Kārkliņa 70-gados izdotajā grāmatā. Vecām šķirnēm ir daudz klonu, arī “Baltais dzidrais”, ja tiek netiek atpazīti un pavairoti, tad tie dzīvo tikai ābeles mūžu vienā eksemplārā. Potzarus var pameklēt Pūrēs DIS vai Dobelē. Visticamāk, ka viņu kolekcijās ir daudzas vecās šķirnes un liekas, ka genofonda saglabāšanai ir valsts atbalsts. Ziemā/pavasari griež zarus, tad varbūt var mēģināt dabūt/sarunāt.

  2. Paldies par vārda dienas apsveikumu, tā gan tāda nebūtiska diena, jo gan tur svinēt…Bet atgriežoties pie ābelēm…Nu un ko Tu vari pateikt par to “Rīgas pienābeli”, kā tā uzvedās, kā garšoja, pirms neaicinātie brieži, negaidot ābolus, to paplucināja? Vai biji mēģinājis to žāvēt? Vai tā ir no liela auguma ābelēm? Par “Meduņicu” man ir skaidrs, tā ievesta no Krievijas, par šo ābeli krievu valodā var atrast ļoti daudz informācijas, piemēram te – http://vsadu.ru/post/yablonya-medunica-foto-i-opisanie-sorta.html, var tikai sapņot par šāda veida informāciju latviešu valodā un par Latvijas ābelēm. Tu jau esi apbruņojies ar grāmatām, bet kam tādu nav, iet grūti:(. Lai izmantotu potzarus, vispirms potēt ir jāiemācās.:)) Es vēl neesmu iemēģinājusi roku šinī jomā, var būt kādreiz. Tu kaut kur minēji par “Filippu”, cik noprotu tā ļoti laba tieši piejūras reģionos, bet kādi ir tās āboli, ar ko tā īpaša?

  3. “Rīgas pienābele” vēl neražoja, tā bija potēta vainagā. Informācija par šo šķirni ir Jāņa Kārkliņa “Ābeļu šķirnes”. Ja šī grāmata nav pieejama, varu ieskanēt “pienābeles lapu” un nosūtīt. Pameklēju interetā “Meduņicu”, izrādās, ka tā jauna šķirne un Latvijas kokaudzētavas to piedāvā. Potēt nav nekāda māksla, vajadzīgs tikai ass nazis un aiziet! “Filippa” ir audzējama tikai Kurzemē, āboli ir ļoti gardi ar garšas niansi, kura ir tikai “Filippai”. Komercdārzos šo šķirni vairs neaudzē, jo ražas nav lielas, augļi ātri birst (toties nokritušie augļi nepūst, sasituma vietā veidojas tāds kā korķis). Ābols ir zaļi dzeltens, saules pusē var būt aveņsārts vaidziņš. Zaļas krāsas āboliem viegli pamanīt visas skrambiņas vai iespiedumus un pircējs pērk ar acīm. Bez tam, auglis ir viegls, it kā liels ābols, bet mazs svars- no komercijas viedokļa neizdevīgi, ja pārdod ne pēc tilpuma, bet svara. Tāpēc tā nav komercšķirne, bet āboli ir vienkārši burvīgi.

  4. Jā, nonācu līdz secinājumam, ka audzēšu 7 lielas ābeles, bet visas tās, kuras kārojas vēl papildus iegūt savā īpašumā, potēšu vainagā. Būs vien jāmācās vēl viena lieta. Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Noskaidroju, ka arī “Auksis” lieliski der kaltēšanai. “Auksim” ir vēl citas labas īpašības, tāpēc laikam mana izvēle tomēr kritīs par šo ābeli. Par “Meduņicu” dzirdu no cilvēkiem, kas savus dārzus atceras no Padomju laikiem, Krievijā tā arī izplatīta, domāju, ka runājam par vienu un to pašu ābeli…Un kas Tavā grāmatā rakstīts par “Ausmu”, “Atvasaru”? Šīs divas, no tām septiņām, gribu izvēlēties kā pamatābeles uz kurām potēt citas. Vispār mani ļoti pārsteidz tas, ka tik maz aprakstu par ābeles formu, augumu. Nav tā, ka nav nekā, bet ļoti virspusēja informācija. Ja vēlos izveidot elegantu ābeļu līniju, kurā ir ābeles ar līdzīgiem stāviem, bet dažādiem āboliem, uzdevumu sev tikai sarežģīju. Apvienot garšas īpatnības ar vizuālo baudījumu, izrādās nav tik viegli. Un jā, daudz informācijas par komercšķirnēm, bet izziņa par patiesi smalkām garšas niansēm, skopa:((. Manā gadījumā pundurābelēm netiks dota priekšroka, kopaina dārzā prasa citus gabarītus, arī pamazinātās ābeles paliek otrajā vietā, jo redzu dārzu gara acīm pēc daudziem gadiem, un vēlos, lai to rotā kuplas un mīļas ābeles, kā mātes, zem kurām gribās atgūt spēkus, parunāt ar tām un klausīties klusajā mātes balsī:)). Ja vēl pie visa tā piedomājam smalkas garšas un maržas, tad Paradīzes dārzs būs pilnīgs:)).

  5. Domāju, ka daudzas šķirnes der kaltēšanai. Jauki, ka stādīsi liela auguma ābeles. Tas ir kas pamatīgs, paaudzēm un arī ainaviski daudz izskatīgākas. Un piederas lauku mājas dārzam.Par to skaitu un augumu (dizainu)….. Kādu nograuzīs ūdensžurkas, kādu zaķis vai briedis, kādai vēzis stumbrā vai zaros. Visi šie apstākli ir jāierēķina un gribēt visu tik dizainiski ideāli, visticamāk, nozīmēs vilšanos. “Ausmu” nezinu, bet “Atvasaru” ieskanēšu no Kārkliņa un aizsūtīšu uz e-pastu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s