Ziemassvētku novēlējums


“Ziemassvētku vakarā visi mājas ļaudis iet dārzā un
purina ābeles, lai nākamā gadā būtu daudz ābolu.”

/ A.Bīlenšteina rokraksts, Jaunplatone un Kandava./

“Ja ziemassvētkos snieg-
putenis – būs otrā gadā lēts medus.”
/K. Corbiks, Tukums./

Ja bites ziemassvētku
vakarā saka:” Iet, iet”, tad bites
izputēs, ja saka: “Te, te”, tad labi
padosies.”
/E. Laome, Tirza./

“Ja ziemassvētku nakti putina, tad nākamu gadu būs ar
teļiem un kumeļiem vāji. Ja ziemassvētku nakts
skaidra, tad jēri birs kā klimpas.”
/ Atbalss k. 1894. J. Kriķis, Starti./

“….kā klimpas” skan tik tēlaini 🙂

Šis skats uzņemts pie mājām pirms pāris gadiem Ziemassvētkos vēl ar filmiņu fotoaparātu.
ziemas_skats1_1.jpg

Pienākuši Ziemasvētki un diena atkal ies uz labo pusi! 

Vēlējos vēlēt visiem medusēdējiem un bloga lasītājiem saldus Ziemassvēktus un laimi Jaunajā gadā. Šajā sakarā gribēju  ielikt ierakstā saiti uz dravnieks.blogs.lv ievietoto J.P.Hēbeļa eseju “Laime gudrajam”, kuru iztulkoju pagājušogad, bet ar lielu izbrīnu lasīju monitorā šādu paziņojumu-

“Šī bloga mēneša transfēra limits jau tika izlietots.
Lai skatītu šī bloga saturu, izsūti sekojošu īsziņu:
BL[atstarpe]T[atstarpe]dravnieks
uz numuru: 157
Vienots numurs visiem operatoriem!
Īsziņas maksa 0,95 LVL.
 ”

Lūdzu neatbalstīt šādu, manuprāt, nekaunīgu rīcību un īsziņas uz šo numuru nesūtīt

Tātad blogs.lv par lasīšanu prasa maksu! Protams, ka blogs.lv nav labdarības projekts un kaut kā ir jāpelna. Pareizais ceļš un tā dari daudzi (google, draugiem, inbox, wordpress u.c.) būtu pilnveidot servisu, tādējādi vairojot lielāku lietotāju un lasītāju skaitu un piesaistot reklāmdevējus, kurai šī auditorija interesētu, kā arī piedāvāt papildus servisu -ekstras, par kuriem lietotājs būtu gatavs maksāt, ja viņš atrastu, ka tas viņam ir vajadzīgs.
 Tā vietā blogs.lv ierobežo tos blogus, kuriem ir liels apmeklētāju skaits un motivē tās lapas, kuras varētu saukt par drazām. Jo vairāk kādu blogu lasa, jo ātrāk tiek sasniegts limits. Lai arī no jūlija vidus esmu wordpress.com, un blogā.lv ierakstus neizdaru, laikam tomēr arī vecie raksti tiek lasīti. Varu tikai būt priecīgs par to,kā arī par to,  ka esmu laicīgi no bloga.lv “notinies” un visus bloga ierakstus iekopējis Word failā (to izdarīju, kad regulāri  nebija pieejams blogs.lv serveris un baidījos, ka informācija var pazust nebūtībā). Ja kādam interesē vecie ieraksti,lūdzu dot ziņu un aizsūtīšu failus uz e-pastu!

Šeit J.P. Hēbeļa pārdomas senatnē, kurām ir svars arī šodien.

“Laime gudrajam
Gudrs ir cilvēks, kurš no laimes rokām neprasa vairāk kā viņam vajadzīgs un kurš savu mieru atrod nevis savu dziņu apmierināšanā, bet to savaldīšanā.

Viņam nevajag tērpties purpurā un zīdā, viņš vēlas apsegt tikai savu miesu. Indijas garšvielu un Kipras vīnu kārdinājums nekairina viņa vēderu, viņš grib tikai pabarot savu ķermeni un uzturēt tā spēkus.

Viņa jumtu nebalsta marmora statujas, bet tas pasargā viņa mājokli no negaisa.
Viņu nesauc par bagātu un savas tautas slavenību, viņam pietiek ar laba cilvēka, parasta pilsoņa un uzticama ģimenes tēva vārdu.
Viņu neielenc pielīdēji, to pulks negaida uz viņa pavēlēm, svešie neuzbāžas viņam ar pazīšanos, viņam pietiek ar vienu draugu.

Vēlot sev mērenu laimi, citiem viņš vēl viņa lielo. Patiesā un drošā laime ir mūsos un ne ārpusē, ne kastē ar zeltu, ne sertifikātā, kurš apliecina dižciltību, ne putojošā šampanieša glāzē, bet mierīgā, uz prieku tīri noskaņotā sirdī.

Kas dedzīgi pilns nesavaldītu kaislību savu mieru meklē bagātībā vai stāvoklī, tas to neatradīs nekad. Viņš dabūjis miljonu un to neatrod, viņš dabūjis otru un vēl joprojām neatrod. Viņš no dubļiem ir ticis līdz domei, firsta kabinetam, kļuvis par armijas pavēlnieku, uzkāpis karaļa tronī. Jo augstāk viņš kāpa, jo augstāk un augstāk miers pacēlās virs viņa. Pat uz troņa tas sēž tikai to dēļ, kuri viņu uz šā troņa noliek.

Tikai tam, kurš savas vēlēšanās aprobežo ar to, ko viņam sniedz daba, veiksme un čaklums un kad viņam šīs vēlēšanās piepildās un viņš ir par to laimīgs, prāts ir atvērts dzīves priekiem.

Tad viņam uzsmaida pavasaris un tā ziedi, viņam māj ziedošo puķu galvas, viņam draudzīgi pretī urdz avots. Liegs miegs aptver viņa gultu, kamēr zīda spilvenos bagātos moka rūpes, godkārīgos skaudība un raksturā vājos grēki; ar vieglu prātu un vieglu sirdi viņš no rīta atmostas, sveic uzlecošo sauli un viņa sirds ir atvērta jauniem dabas priekiem.

Vēlot sev mērenu laimi, citiem viņš vēl viņa lielo. Ar pateicību un uzticēšanos viņš skatās debesīs, kuras tur likteņa svarus. Bez nožēlas viņš skatās pagātnē, bez bailēm nākotnē.

Zūdoša ir jebkura manta, neatņemams ir tikai tas, ko mēs nesam sirdī.
(Johann Peter Hebel, 1760-1826)”

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS!

Advertisements

One comment

  1. “Tikai tam, kurš savas vēlēšanās aprobežo ar to, ko viņam sniedz daba, veiksme un čaklums un kad viņam šīs vēlēšanās piepildās un viņš ir par to laimīgs, prāts ir atvērts dzīves priekiem.”

    Atslēgas vārdi šeit laikam būtu: “…un viņš IR par to laimīgs…”.
    Viss ir galvā 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s