“Es tagad aizeju,
bet ne jau prom, -
es aizeju tepat –
ar citām puķēm,
citu sauli,
ar citu zemi parunāt
uz tu.
Es tagad aizeju
no tā, kas spēj mūs šķirt.
Es ieeju tai Būtībā,
tai Gara klātbūtnē,
kas nezin vārdu “mirt”, –
bet Gaismā pārtapt,
brīvam būt.
Es tagad aizeju.
Balss mani sauc,
bet atbalss paliek te
kā liecība,
kā dvēseles vēstule,
ko nosūtīt man ļauts
tik tev.
Uz mūžu? Jā, uz mūžu.
Bet mūžs ir tikai gaismas
uzplaiksnījums
pirms ausmas,
kad Lielās dienas
nerietošā Saule
mūs atkal savienos
uz Mūžību.”
(Māra Zviedre)
24.novembrī vēl bija rudens. Meteorologi vēstīja, ka Latvijā sāksies ziema un tā atnāca 25.novembra naktī. Ar salu un sniegu. Meteorologi nepateica visu. Ziema atnāca ne tikai Latvijā. Šajā naktī mūžībā aizgāja mana vecmāmmiņa Veronika Millere, dzimusi Leskavniece (06.12.1919 – 25.11.2010). Viņa bija ne tikai vecmmāmiņa, bet arī Omiņš- kaut kas daudz vairāk. Daudz,daudz vairāk.
Omiņš bija ne tikai mīļš cilvēks, bet arī izcila personība. Prāta skaidrību un mīlestību saglabādama līdz pēdējam mirklim, viņa domāja visupirms par citiem, mums-saviem mīļajiem. Tomēr Omiņas mīlestība neaprobežojās tikai ar mums. Viņa mīlēja pasauli. Pat sirmā vecumā ieguva draugus. Viņa juta līdzi arī svešiem cilvēkiem, kuriem jācieš, kad radio ziņoja par plūdiem un zemestrīcēm.
Viņa mīlēja arī bērniņus- ne tikai mūs, arī zīlītes viņa sauca par bērniņiem. Sakumpusi ar nūjiņu viņa devās uz barotavu saucot “čiv, čiv, čiv” ,un zīlītes dejoja apkārt kā spietodamas. Man žēl, ka es to nenofotografēju.
Man žēl tagad daudz kā- arī sevis. Mierinājums ir, ka Omiņa bieži teikusi, ka mirušajiem ir labi- viņiem nekas nesāp un par neko nav jāuztraucas. Un ka viņi ir tepat- ar mums. Es nezinu vai viņa to teica, lai mums būtu vieglāk, kad viņa aizies vai arī tam tiešām ticēja.
Omiņa bija pozitīvās domāšanas paraugs. “Viss būs labi. Nāks saulīte, sliktais aizies, viss būs labi” Tā bija kā mantra, ko viņa skaitīja katru dienu. Arī tad, kad nedaudzas stundas pirms viņas aiziešanas mēs sazvanījāmies. Viņa pateica vēl ko un tikai nākamajā dienā es sapratu, ka tā bija atvadīšanās. Vēl vairāk tas apstiprinājās, kad bērēs uzzināju, ka iepriekšējās divās dienās pirms aiziešanas viņa apzvanījusi radus un paziņas un beigusi ar “viss būs labi…”.
Es arī agrāk apzinājos, ka Omiņa bija Liels cilvēks, bet to aizplīvuroja tas, ka viņa bija tik ļoti mīļa. Tikai tagad es pa īstam saprotu viņas gudrību un gara diženumu.
Šajās grūtajās dienās esmu pārliecinājies, ka ir kas vairāk, ko mēs spējam izskaidrot. Tāpēc lūgums- varbūt neparasts, bet lai.
Es nezinu vai Jūs lasāt šo ierakstu, tāpēc ka iegriežaties šeit regulāri vai esat iemaldījies nejauši. Lai kā, lūdzu iedegt svecīti 6.decembrī, kad viņai būtu palicis 91. Ne piemiņai, bet par godu gaišai Personībai un Mīlestībai. Ja izlasiet šo uzaicinājumu vēlāk, nekas- iededziet vienu svecīti- labu domāt un darīt nav par vēlu.
Es nezinu, kad no pirkstiem man iztecēs svins. Atvainojos tiem, kuriem neesmu atbildējis uz vēstulēm. Es to noteikti kaut kad izdarīšu un ceru, ka vēl būs aktuāli. Tāpat, kā nākamie ieraksti, kuri noteikti būs.
Pateicos visiem tiem, kuri šajās dienās izteikuši līdzjūtību! Paldies Rudītei par dzejoli!
Vēl tikai viena bilde no pavisam nesena laika.
Šoreiz par pusotru mēnesi, aprīļa sākums- maija vidus.
