“Ziema ar saviem ledus un sniega kristāliem ir dabas tēlnieks, tāpat kā rudens ar savām krāsām ir dabas gleznotājs”
(Kārlis Micioleks)
Draugi un paziņas (šajā kategorijā ieskaitu arī dienasgrāmatas lasītājus) zina ko domāju par ziemu. Tomēr dažreiz tā ietērpjas tādā rotā, ka rādītājpirksts sāk pats nervozi kustēties, pēc fotoaparāta slēdža prasoties. Un jāatzīst – mēs esam bagāti, ka mums ir doti četri gadalaiki ar tik varenām krāsu, smaržu un noskaņu rotaļām.
Agrāk saule bija spožāka, zāle zaļāka un ziemas bargākas. Par ziemām gan varētu pastrīdēties. Arī par sarmu, jo tāda sarma kā šogad Sala mēneša vidū bija ietērpusi Latvijas āres, droši varētu sacensties ar sarmām vissenākajos laikos.
Kādā no nesenajiem iepriekšējiem ierakstiem bija fotogrāfija, kurā virs ābeļdārza žoga vilku dzeloņdrāti. Rakstīju, ka pret meža zvēriem. Nekā- tāpēc lai noķertu sarmu! 
Sarma dzeloņdrātī.
Vēl pāris skaistu bilžu no ābeļdārza
Rītam austot un Saulei zaru galos rotājoties, ainavai ir īpaša noskaņa un šarms.
Savukārt, dienā sarma mirdz kā…. vai nu sudrabs un dimants var ar to sacensties!
Vēlreiz rītausma – skats uz klēti.
Šī ir vairāk fotoreportāža, tāpēc arī par bitēm šoreiz īsi.
Ziema ir tas laiks, kad dravniekiem ”celt kvalifikāciju”. Lasīts par bitēm tiek daudz un ir gan praktiskas lietas, kuras varētu izmēģināt vasarā, gan tīri teorētiskas, kuras varbūt palīdzēs saprast to, ko bites saka. Brālis Adams, 20.gadsimta izcilākais biškopis un Buckfast bites izveidotājs ir teicis “Ļauj bitei to pateikt”. Jo bites pasaka visu, tikai ne vienmēr dravnieks var vai grib to saprast un dažos gadījumos teorija var šeit palīdzēt.
Gandrīz pabeigti ir vaska kausēšanas darbi, turpinās darbi pie rāmīšu sagatavošanas jaunajai sezonai- gan veco, dezinficēto rāmīšu stiepļošana, gan jauno naglošana un stiepļošana. Iešūnošanas darbus var atlikt uz pavasara sākumu.
Man tagad bieži jautā kā bites panes šo ziemu. Tik barga ziema manā dravošanas pieredzē (no 1996.gada) nav bijusi un sola vēl aukstu februāri un pat martu. Pēc teorijas bitēm aukstums nav kaitīgs un šāds pastāvīgs laiks ir daudz labāks par tādu, kur bargs sals mijas ar atkušņiem.
Tomēr ilgstošas temperatūras līdz mīnus divdesmit, trīsdesmit grādiem ar svelošu vēju, nekas labs arī nav, bites vairāk patērē barību un ja vēl vēls pavasaris, var rasties problēmas, sevišķi mazākām saimītēm. Varbūt dažiem stropiem vajadzēja vairāk nosiltināt, bet šādā laikā bites traucēt nedrīkst, tas būtu tikai kaitīgi. Tāpat jau vienā novietnē brieži bija patraucējuši vienu stropu, zāli no stropu apakšas meklējot. Pāris desmiti bišu bija izlidojušas un palikušās sniegā. Zem stropiem sniega ir mazāk un sausā zāle vieglāk pieejama. Visās novietnēs ir pamatīgi nopēdots , gan brieži, gan stirnas un tieši pie stropiem.
Tomēr visumā bites ziemo labi, visas saimes ir dzīvas un sapņo par pavasari.
Bites ir “saules kukainītis”- tās reaģē uz dienas garumu un zina, ka laiks jau iet pretī pirmajiem pūpoliem.
Vēl gan jāpaciešas, februārī turpināsies ziema un arī marts nesolās būt silts.
Fotogrāfijas no dravas.
Drava sarmā – rītausmā ar sauli koku galotnēs
un vēlāk dienā – baltajā mirdzumā.
Vēl pāris bilžu pa ceļam no Cirkales uz Ugāli.
Sveiks, gribēju padomu. Kā šobrīd vislabāk pārbaudīt, ka saime ir dzīva, netraucējot bites ?
Devītā bilde var pretendēt uz atzinības balvu, ja reiz šoreiz runājam par foto sesiju:))
@Edmunds
Nevajadzētu saimi traucēt, sevišķi, kad ir bargs sals. Arī klausulītes, kuras kādreiz bija izplatītas, nevajadzētu izmantot.
Piespiežot ausi pie stropa sienas var sadzirdēt dūkšanu, tas ir apliecinājums, ka saime ir dzīva.
Grūtākais posms saimēm vēl tikai priekšā, sevišķi ja tās mazas vai ziemā tikušas traucētas.
Augot dienas garumam būs saimes, kuras sāks peru audzēšanu, tām būs grūti. Ilglaicīgās laika prognozes nav daudzsološas – līdz pat marta vidum sola ziemu.
@Agnese
) Stropiņā, kura skrejai priekšā skujas un uzkausts sniegs ziemo viena no pagājušajā gadā iegādātajām Somijas Buckfast ciltsmātēm.
Jā, šī ir viena no skaistākajām. Pilna pasaule gaismas, varēja tikai būt siltāks.
Ui, cik cēli skan:))! Man laikam ir īpašas sajūtas uz ekzotiku:)). Man jau tā māšu tēma jo īpaši pie sirds:)).
Es nepārzinu zīmes un vērojumus par dabu, bet visu pagājušo gadu bija tāda sajūta, ka daba gatavojas kam bargam. Vairākkārtīgi pazibēja šī doma. Un tad vēl dāsnais rudens. Ne reizi vien atkārtoju, ka daba jau tukšumu nemīl, tiek dāsni dots, jo laikam jau ziema būs barga un gara. Rādās mani priekšnojautas nav pievīlušas.
Es ļoti ceru, ka Tavas bitītes pārziemos labi, jo negribas ticēt, ka Tev neizdosies viņas nosargāt. Tādas rūpes kā Tavējās, var tikai apskaust. Laimīgā bišu saime.:))
Pagājušajā pavasarī ziedi tiešām bija bagātīgi. Tik baltas ābeles ir reti redzētas, arī pārējie augļukoki bija pārpilni ar ziediem. Pat ceriņi ziedēja krāšņāk kā parasti.
Liekas neticami, bet varbūt “daba” zināja par priekšā stāvošo bargo ziemu.
Bitēm galvenais ir ieziemošanas darbi rudenī. Ziemā neko vairs nevar mainīt, arī pavasarī manevru iespējas ir mazas, ja rudenī darbi nav izdarīti pienācīgi. Šajā ziņā varu būt daudzmaz mierīgs, ka viss izdarīts.
Laika apstākļus ietekmēt nevaram. Cerēsim, ka lai arī ziemu sola vēl bargu un garu, sals būs mērens un pavasaris atnāks laicīgi.
Ja par to, ko daba zināja, ja es būtu rakstījusi tādas dienasgrāmatas kā Tu, tad manos ierakstos ne reizi vien būtu pieminēti šie minējumi, jo ik pa brīdim bijīgi runāju par gaidāmo ziemu. Visu laiku teicu, ka ne ba velti tik dāsni daba uzziedējusi. Tarakāni vēl pirms nāves izmet kūniņu, kas vēlāk patstāvīgi attīstās( tie ir vieni no senākajiem mūsu planētas iemītniekiem). Tāpat šķiet ar augiem, ka viņi jūt, ka jānodrošinās ar pēcnācējiem, ja būs jāiet bojā. Daba nemīl tukšumu. Tagad arī šinī jomā ticēšu ne tikai intuīcijai , bet arī zīmēm.
Ļoti jau gribētos, lai šī gada pavasaris būtu tik pat dāsns.
Ir tāda veca un garšīga plūmju šķirne “Latvijas dzeltenā olplūme”. Šai šķirnei ir viens trūkums- tā ir samērā mazražīga.
Lasīju, ka tas tāpēc, ka kā jau vecai šķirnei tai bija daudz klonu un bargajā 1939/1940.gada ziemā ražīgākie kloni izsala, jo vasarā ir bijusi izcila raža un bagātīgi ražojošie koki “izpumpējās” un salu neizturēja. Ziemu izturēja ne tik bagātīgi ražojošie, resp. mazražīgie kloni, kurus tālāk pavairoja. Starp citu, arī nākamās divas ziemas bija rekordbargas un tas bija viens no iemesliem, kāpēc vācieši zaudēja karā.
Tagad domāju- vai arī 1939.gada ziemā bija bagāta augļu raža un daba “zināja” par bargo ziemu/bargajām ziemām un augi centās saražot pēc iespējas vairāk augļu, tātad, sēklu, lai turpinātos. Vai arī tomēr sakritība.
Ir arī tāds ticējums, ka ja kokiem bagātīgs lapojums, būs barga ziema (caur lapām notiek fotosintēzes process un augs labāk sagatavojas ziemai). Pārāk daudz sakritību?
Nezinu vai tas atbilst, bet vienu gan droši zinu – ir daudz lietas, kuras nezinām (te nu sanāca gandrīz kā Sokrātam)
Tēma attīstās:)).
)
Patiesībā to noskaidrot ir iespējams, jo noteikti ir kāds vērīgs cilvēks, kas ir iegrāmatojis arī 1938.gadā dabas norises, atliek vien noskaidrot.
Es visai miglaini kaut ko atceros no bērnības, bet manā zemapziņa ir nosēdušās šīs bažas auglīgos rudeņos. Kaut kā intuitīvi, bet var būt instinktīvi parādās vēlme rosīties, visu rūpīgi ieziemot, sagatavot ilgākai glabāšanai. Vai tā nav, ka to jau zinām, vien pretojamies šīm sajūtām? Ir taču lielveikali! Ko tur uztraukties:))?
Tas par to, ko zinām, bet ir jau arī zīmes, ko vajag tikai lasīt un paļauties. Ir teiciens: “Nekas nenotiek tā pat vien”. Man ir nosliece tā arī domāt un uztvert dzīves notikumus. Ir tāda Maivures Stīgergrienas grāmata “Nejaušība vai brīnums”. Tur ir daudz vedinošu domu par šo tēmu. Šīs grāmatas moto “Sinhronitāte ir dievišķa spēle, kas nopietni jāņem vērā”. Šķiet, šai autorei bija vēl viena grāmata par šo tēmu, bet tai esmu lasījusi tikai manuskriptu tulkojuma procesā. Tās iespieddarbs kaut kā nav palicis atmiņā, vien atmiņā, ka uz vāka bija(vai plānojās) varavīksne.
Noteikti šī nav vienīgā autore, kas raksta par šo tēmu, bet ja cilvēki par to raksta grāmatas, min neskaitāmus piemērus, tad jau laikam kaut kāda daļa patiesība tajā visā ir. Es domāju, ka tā ir liela daļa:).
@Agnesei
Laika novērojumi noteikti ir veikti un tāpat, vismaz tā laika avīzēs un žurnālos ir uzzināms kāda bijusi raža.
Auglīgos rudeņos vairāk ir jārosās, jo bagātā raža ir jācenšas saglabāt.:)
Lielveikali mūsu laikos ir ne tikai pagrabi, bet arī kultūras nami:)
Par nejaušībām, ne gluži tevis minētajā kontekstā nāk prātā joks, ko viens mans draugs mēdz teikt, kad tāda ir notikusi : “Tieši tā ir tā nejaušība ar ko es rēķinājos”
Pret rakstīto, sevišķi, ja tam gribas ticēt, ir jāizturas piesardzīgi. Piemērus var “pievilkt aiz ausīm” vai izdomāt, kā arī neminēt faktus, kuri runā pretī. Tad beigās pat neticamas lietas kļūst gluži ticamas
Fakts tomēr paliek fakts- daudz kas ir nezināms un šis tas pat neizzināms.