Dravnieka piezīmes

“Par tiem putniem, kas neaizlaižas. Nav tik vienkārši, ka viņi nosalst, ir kas bīstamāk – paliek bez putniem gaisā ievilktie putnu ceļi” (Imants Ziedonis)

Dravā ir novembris un domas jau aužas jaunajā sezonā. Lai arī dienas rūk īsākas kā veļasmašīnā ar nepiemērotu programmu mazgātas vilnas zeķes, līdz laikam kad Saule dienu kā lapu pagriezīs uz otru pusi nemaz nav tik tālu – pusotrs mēnesis un tad vēl nedaudz vairāk par diviem mēnešiem, kad kādā saulainā marta diena dravā atkal skanēs pirmā pavasara dziesma.

Šis laiks ir ne lai atpūstos. Papildus medus realizācijai, zināšanu papildināšanai, notiek arī inventāra sagatavošanas darbi jaunajai dravošanas sezonai. Šūnu izgriešana, rāmīšu un stropu dezinfekcija, stropu savešana kārtībā. Arī jaunu stropu iegāde.

Pagājušonedēļ saņēmu jaunos Auzukalna stropus.  Ar Auzukalna stropiem neesmu dravojis, bet zinu, ka daži kolēģi to veiksmīgi dara un ir ļoti apmierināti, savukārt citiem šie stropi nepatīk. Vēl jo vairāk tāpēc interese pamēģināt. No praktiskuma viedokļa stropu dažādība dravā nav vēlama, bet interesei šoreiz nāca palīgā cena. Tā kā kolēģis, labs draugs ir sajūsmā par šiem stropiem, pasūtījis galdniekam jaunus un sarunājis ļoti izdevīgu cenu, tad varēju savu pirmo pasūtījumu pielikt klāt.
Stropi taisīti no sausa materiāla un kamēr nav uzsūkuši no gaisa mitrumu, jānokrāso. Pirmo kārtu klāju kā grunti, krāsas bundžai vismaz 7 gadi, bet pašķaidīju ar vaitspirtu un krāsa klājās apbrīnojumi viegli un vienmērīgi.
Tā stropi izskatījās darba sākumā

Un tā darba beigās

Šoziem ar stropiem būs daudz darba. Dabūju vēl lietotus stropus, kuri jāiztīra, jāizdezinficē, jānokrāso un vēl tiek plānoti. Ja kādam dienasgrāmatas lasītajam lietoti, bet daudzmaz labā stāvoklī ir pārdodami, būšu priecīgs uzklausīt piedāvājumu.

Nu pie tēmas, kura devusi nosaukumu ierakstam.
Twitter.com, latviski- tvīterī piereģistrējos jau pavasarī, lai rezervētu “dravnieks” vārdu, bet iepazinies nedaudz tuvāk ar šo rīku, nonācu pie slēdziena, ka tā lieta nav priekš manis. Laikam jau palieku vecs Savas domas arī tagad neemu mainījis. Tvīteris gan ir modes lieta, daudzas organizācijas, politiķi, pazīstami TV raidījumi ir izveidojuši kontus tvīterī. Nesen notikušajās Vācijas bundestāga vēlēšanās šis sociālais saziņas rīks tika izmantots arī kā PR ierocis. Nezinu, vai politiķis ko ieguva, ja viņa sekotāji izlasīja kā gulējis, kādu desiņu pašlaik brokastīs ēd un cik balodīšu pēcpusdienā gaisā palaidis. Gan jau kādai daļai piederības un “sava cilvēka” imidžu radīja un vēlēšanu kabīnē tas nostrādāja.
Tomēr pateicoties Maikla blogam http://maikls.wordpress.com/ pamanīju, ka tvīteri var lieliski izmantot kā papildinājumu blogam un wordpress nodrošina tvītera integrēšanu lapā. Tvīterošana faktiski var saukt mikroblogošanu. Es daudz laika pavadu bišu pasaulē. Lasu jaunās diskusijas starptautiskajos forumos, biškopības žurnālus, informāciju internetā. Dažas domas vai pārdomas vēlāk pavīd rakstos, bet daudzas varbūt ne tikai man interesantas lietas tā arī paliek nepiefiksētas. Ieraksts ir nopietnāks pasākums, kurš prasa vairāk laika, gan par tēmu rakstot un pārdomājot, gan fotogrāfijas samazinot un ievietojot.
Tvīterošana dod iespēju vienā vai pāris teikumos piefiksēt ko man (un tāpēc ceru arī maniem domubiedriem) interesantu, vai pateikt par kādu interesantu interneta vietu citur. Tas ir pāris minūšu jautājums un arī bildes nav jāievieto. Dravnieka Dienasgrāmatai tas būtu pienesums dinamiskuma ziņā un šādā veidā iespējams pateiktt vairāk. Ne tikai par bitēm, bet arī par “ne tikai”. Vismaz tā es tagad iedomājos, kā man ar tvīterošanu klāsies rādīs laiks. Iespējams, ka lielākais izaicinājums būs tas, ka jāiekļaujas pāris teikumos – vienkārši domai vai vērojums “jāizšauj” pāris vārdos.
Tvītera ziņas parādīsies lapas labajā malā- virs ”Kategorijām” .

Šajā nedēļā apritēja 20 gadi, kopš kritis Berlīnes mūris. Vācu televīzijas sacentās savā starpā, kuras vairāk par 24 stundām dienās raidīs par šo notikumu Ļoti daudz raidījumu, šovu, dokumentālo un mākslas filmu. Arī “Der Spiegel” šī bija numura tēma. No televīzijumu raidījumiem visvairāk prātā iekrita RBB raidījums, kur rādīja arhīva materiālus un pats interesantākais, ka bija sameklējuši cilvēkus, kuri redzami 20 gadu vecajos notikumos. Tas noteikti ir iespējams tikai tad, ja 1989.gadā šo arhīva varoņu vārdi tika piefiksēti. Bija interesanti vērot, kā laika rats ir pārmainījis cilvēkus, jaunas meitenes kļuvušas par cienījamām kundzēm, jauneklīgi žurnālisti par sirmiem onkuļiem, bet runas veids un izteiksme tā pati, kas pirms 20 gadiem.  
Pārsteidza tā lielā pilsoniskā aktivitāte, kuru toreiz izrādīja daudzi austrumvācieši. Visa tā aizrautība ļoti atgādināja mūsu Atmodas laiku.  Arī laiks bija tas pats. Varbūt katram laikam ir savs zīmogs?
Man palaimējas būt Austrumvācijā dažus mēnešus vēlāk – 1990.gada maijā, kad studentu grupas sastāvā strādāju augļu dārzā pie Potsdamas un dažus mēnešus vēlāk- septembrī,ābolus vācot. Izmaiņas pat šajos mēnešos bija acīmredzamas, ne tikai tas, ka maijā vēl bija ostmarkas, bet septembrī jau doičmarkas. Jau 3. oktobrī Vācijas apvienojās.

Maijā austrumvācieši jau samērā brīvi varēja šķērsot Rietumberlīnes robežu pārejas punktos uzrādot vien pasi. Pārbaudes tika veiktas vien izlases veidā un arī mēs, grupiņa latviešu agronomu-studentu, Frīdrihštrāses metro pārejā, savas PSRS ārzemju pases izstiepuši, iešmaucām Rietumberlīnē . Izstaigājām Rietumberlīni, Kuerfirstendamm, lietus laikā piečurājām parku Rietumberlīnē (rietumvācu marku maksas tualetēm mums nebija, bet vajadzības (labi, ka tikai nelielas:) ) bija). Kad devāmies laukā no Rietumberlīnes, izrādās tas nemaz nav tik vienkārši. Tā kā iekšā bijām tikuši nelegāli, nevienā kontrolpostenī mūs cauri nelaida. Arī aizturēt nemēģināja, vienkārši nelaida atpakaļ uz Austrumberlīni. Bijām jau aizstaigājuši līdz amerikāņu sektoram, leģendārajam Checkpoint Charlie un tur amerikāņu karavīrs māja ar roku lai ejam gar mūri. Kad teicām, ka tur taču nav pāreja spunkta, vien pasmējās un meta ar roku, lai ejam.  Pēc kāda laiciņa viņu sapratām – mūrī viens gabals bija izlauzts un tauta staigāja šurp turp bez kādām pārbaudēm un robežsargiem.
Tas bija skaists laiks. Pavasaris, ziedēja ābeles, pirmais ārzemju ceļojums un kultūršoks.
“Šis ir skaists laiks”: teica Humbolta universitātes pasniedzēja, kuras Trabantu nostopējām braucot uz Postdamu. (vēl šodien nesaprotu kā mēs trīs, nepavisam ne S izmēra džeki ietilpām austrumvācu zapiņā, kurā bez pasniedzējas brauca arī viņas dēlēns). “Jā, skaists”: atbildēju “pavasaris, ābeļziedi u.t.t.” “Nē, ne tāpēc”: pielaboja pasniedzēja “skaists laiks – šī mierīgā revolūcija, brīvība, pavasaris cilvēku dvēselēs”.  Neatceros vairs kās sauca šo sievieti, dzīvoja viņa Potsdamas centrā, netālu no ieejas Sansusī pils parkā, parādīja savu mājiņu un teica, kad esam Potsdamā, ja, kas vajadzīgs, lai nākam ciemos. Pagājuši jau gandrīz 20 gadi, bet vēl aizvien so sarunu atceros.
Atcerējos to arī ap 2000.gadu, kad gadījās braukt cauri Potsdamai, ieraudzīju atkal to mājiņu. Aizbraucu uz Uecu (Uetz) Markvardtā, kur atradās LPG (tā Austrumvācijā sauca kolhozus) kopmītnes, kurās dzīvojām.
Tas bija skaists laiks, deviņdesmito sākums, daudziem austrumvāciešiem. Cerību laiks. Varbūt arī mums bija līdzīgi. Kolhozam bija milzīgi augļu dārzi- ābeles, ķirši, plūmes, kuri apgādāja ar augļiem Berlīni. Bija jau gaidāms, ka Vācijas parlaments pārcelsies uz Berlīni un tika plānots, ka Potsdamas apkārtnē cels mājas deputātiem un ierēdņiem, augļu dārzus raus laukā un to vietā ierīkos golfa laukumus.
Kādus 10 gadus vēlāk, pirms rindkopas pieminētajā braucienā, aina atklājās pavisam citāda. Visu to vēl pastiprināja tas, ka bija lietaina rudens diena pretstatā pavasara ābeļziedu krāšnumam pārmaiņu laikos.
Parlaments jau sen Berlīnē, arī augļu dārzi nezin cik sen izrauti, bet ne golfu laukumi to vietā, ne greznās deputātu mājas. Vien aizauguši lauki un pamestības sajūta, Ueca, vieta kur agrāk kūsāja dzīvība, izskatījās kā aizmirsta, vien nedaudz vīru garāžā ķīlēja kādu mašīnu un noskatījās uz mums tādām acīm, ka pārgāja šaubas vai šī mašīna iegūta legālā veidā Aizgājām līdz kopmītnēm, kuras agrāk bija vāciskā kārtībā sakoptas, ar zālāju un skujeņiem pagalmā. Kopmītnēm durvis salauztas un vaļā, daļa logu izdauzīti.  Kontrasts starp pavasarīgo, priecīgo, cerību pilno vietu 1990.gadā un rudenīgo, it kā pamesto un pelēko vietu desmit gadus vēlāk bija ….. nezinu vai “milzīgs” ir pietiekami stiprs apzīmējums.

Vēl pāris bildes no neseniem laikiem.
Gulbju bars ziemas rapšu laikā. Šajā sakarā arī dienas citāts. Un tomēr tikai pavisam mazā sakarā, jo ne jau putnus un to ceļus domāja Ziedonis, rakstot tās rindas.

Kas no tā rapša būs jau ir nojausma, laukam visapkārt ir mežu masīvi ar briežu un stirnu pulkiem.

 Ja šādi tie izskatās oktobrī, ka ēdamā vēl gana, tad pavasarī būs kā bildē šajā ierakstā – http://dravnieks.lv/2009/05/05/aprilis-drava/

Iestādīju pāris liepiņas. Liepas ir pasakains koks. Arī noslēpumains -ar ļoti mīkstu koksni, bet sasniedz pat vairāku simtu gadu vecumu. Protams, arī bišu mīlēts koks.

Šī liepa ir nedaudz lielāka. Pēdējā “Biškopī” bija ļoti interesants M.Vaivara raksts par liepu potēšanu,kad no izciliem kokiem tiek ņemti potzari, pie reizes panākot arī ātrāku ziedēšanu. It kā ļoti vienkārši un šo metodi taču pielieto, piemēram, augļu kokiem, bet nebiju aizdomājies, ka to var izmantot arī liepām. Viss ģeniālais ir vienkāršs