Dravnieka piezīmes

“Uz lietām jāraugās no pareizā skatījuma. Kad Dāvids gāja cīņā pret Goliātu, karavīri nodomāja: “Viņš ir tik liels, ka pievarēt to nav iespējams”. Arī Dāvids paskatījās uz milzi un pie sevis nodomāja :”Viņš ir tik liels, ka garām aizsist nav iespējams” (autors nezināms, bet apveltīts ar labu humora izjūtu)

Par pozitīvisma kampaņu nedaudz vēlāk. Tai gan nav nekā kopīga ar to, kurā mākoņtēva saldenās naudas pudeles padzirdīti, inteliģences pārstāvji slavēja vilku par izcili villainu un pienīgu aitu. (Ceru, ka viņiem tad bija kauns, vai vismaz tas parādījās vēlāk. Tāpat ceru, ka viņiem tajā brīdī gribējās ēst. Pēc šariāta likumiem sods par maizes zagšanu ir mazāks par, piemēram, dārglietu zagšanu un kritērijs ir nevis vērtībā, bet vajadzībā)
Arī mērķis cits- pastāstīt par dažām lietām,kuras pēdējā laikā esmu atzinis par labu esam, varbūt vēl kāds pamēģinās un nonāks pie līdzīga slēdziena un tas varētu dažreiz būt labi arī šīm labajām lietām.

Bite balzamīnē ir pozitīvisma kampaņas sastāvdaļa un titulbildei veltīts teksts būs vēlāk

Pēdējā laikā sabiedriskajā telpā ir ļoti daudz negatīvās informācijas. Krīzes laiks un ne tikai saimnieciskās. Medijos, uz ielas, pat rindā stāvot, kur neviļus sanāk noklausīties svešas sarunas. Negatīvais kā tāda milzu cepure,kura pārklājusi arī labo, kurš nekur nav pazudis. Reiz lasīju, ka cilvēks nevar vienlaikus domāt pozitīvi un negatīvi. Tad atliek izvēlēties.

Negatīvās informācijas plūsmas ietekmē var likties, ka nekas vairs nav kārtībā, ne tikai pasaulē, politikā, ekonomikā. sabiedrībā un pat sportā. Kā nekā sportisti ne tikai nevar rezultātus sasniegt, bet “atpūšoties” viesnīcu demolē (basketbola izlase) vai pirms spēles uzņem uz krūts, lai rociņa mīkstāka (Šķēles  (tā, kurš basketbolists) intervija), bet otrās kārtas hroniskais nepārvarētājs Gulbis pirms spēles nevis krāj testosteronu, bet šķiež to un sapelnītos dolārus profesionālām zviedru daiļavām.

Manu attieksmi pret LPP/LC pat ļoti cenšoties par pozitīvu nevarētu saukt un vēl vairāk to varētu teikt par Jaundžeikara kungu, bet viņa kādreiz izteiktajai domai, ka televīzijai vajadzētu mazāk raidīt negatīvo, bet vairāk rādīt to, kā laukos dzimst teliņi, varu tikai pievienoties. Žurnālisti šo domu pamanīja, bet apsmēja. Varbūt nepiegāja no pareizā skatījuma? (skatīt dienas citātu).

Totalitārā iekārtā ir vienkārši – pozitīvā un negatīvā informācija tiek regulēta. Kā panākt demokrātijās vai pseidodemokrātijās, lai informācijas telpā arī pozitīvajam tiek piešķirta pienācīga vieta?  Runāju ar kādu paziņu, kura teica, ka Igaunijā valstiskā nostāja (neoficiāli, bet tas tiek respektēta) ir daudz nerunāt par dižķibeli. Ir grūti, bet daudz kas no nemitīgās runāšanas nemainīsies. Liekas, ka atkal igauņi pieiet šim jautājumam gudrāk un steidzami jāizdomā kāda anekdote   – http://dravnieks.lv/2007/10/03/putnu-verosana-igauni-un-zila-govs/ Esam izgudrojuši krīzei asprātīgu vārdu – dižķibele. Varu derēt, ka igauņiem šāda krīzei veltīta vārda nav ( Labi, ka nesaderēju…. Šo ierakstu rakstu ar pārtraukumiem vairākas dienas un šodien noskaidroju sarunā ar kādu igaunieti, ka igauņiem tomēr “dižķibeles” nosaukums ir radīts, pie tam šādu vārdu ir vairāki. Dižķibele igauniski saucas “masu”, bet ir arī citi jaunvārdi, vienā no kuriem iekļauts tās ķermeņa daļa apzīmējums, ar kuru vistuvākajās attiecībās ir krēsls:).

Nav jau tā kāda unikāla Latvijas problēma. Gleznotājs Franks Domencs ir teicis; “Atveru avīzi – lasu kādas nejēdzības. Ieslēdzu televizoru – tur rāda šausmu lietas. Ieslēdzu radio – tur tas pats. Runāju par cilvēkiem un uzzinu viņu likteņus. Un tagad no kāda tiek prasīts, lai viņš domātu pozitīvi?”.
Sevišķi televīzijas grēko- Ziņas, pēc ziņām “Degpunktā” un “Kriminālhronika” un vakara beigās kāds grāvējs ar krimināl-, vardarbības vai šausmu elementiem. Pēdējā laikā esmu saticis dažus cilvēkus, kuri atteikušies no televizora un viņos var just lielāku paļāvību un harmoniju. Televīzijai vēl joprojām ir lielākā ietekme uz ļaužu prātiem- informēšanu, viedokļa un gaumes (pār)veidošanu vai iznīcināšanu. Arī Dalailama kādā no savām runām ir izteicies par televīzijas pārlieku lielo ietekmi.

Tas, ka negatīvā domāšana ir destruktīva nav jāpierāda. Mums gāžas pāri šis negatīvās informācijas (jūras) vilnis. Iespējams, ka daļa tiek apzināti publiskota, lai būtu par ko “šūmēties” un novērstu uzmanību no daudz svarīgākām lietām, kuras ir bijušas vai tiek “bīdītas”. Tomēr negatīvajam pastāv pieprasījums. Kāpēc, gan nav ierindas biškopju, bet psihoanalītiķu jautājums.

Nav runa, ka par krīzi un citām nebūšanām nebūtu jārunā.  Tieši otrādi – ir jārunā! Par tendencēm, konkrētiem gadījumiem kuri raksturo tendendes un problēmas risinājumiem. Pozitīvā domāšana nav nerunāšana par slikto. Pavisam kas cits ir negatīvā tiražēšana un spiešana uz zemākajiem instinktiem - degpunkta un kriminālhronikas tipa raidījumos, krievu burlakseriālos par mentiem un citur. Papildus vēl saimnieciskie notikumi, kur katru dienu runā kā griezīs, kāds bezdarbs un kādā caurumā esam. Tad vietā ir Domenca augstāk minētais citāts.

Tas pats Domencs ir teicis : “Man ir pozitīva dzīves uztvere. Kā es to panāku? Es rakstu horoskopus pats”. Nevar uzrakstīt veiksmīgu horoskopu ar spalvu, kura mērkta “Degpunktā” tintē. Šādi raidījumi pēc būtības ir destruktīvi. Raidījuma slogans “mēs rādām, lai ar Jums tas nenotiktu” ir liekulība, spekulēšana ar it kā noderīgumu.

Vienīgais informatīvais kanāls Latvijā, kurš darbojas pozitīvi (radoši, konstruktīvi) ir Latvijas Radio 1. Šeit ir gan spēcīga pētnieciskā žurnālistika (kuras diemžēl nav ne televīzijā (varbūt izņemot TV “Nekā personīga”), ne avīzēs, kuru žurnālististi spiesti spēlēt maizestēvu pasūtītos popūrijus), gan kultūras un sabiedriskās dzīves procesus atspoguļojuši raidījumi, gan praktiskas ievirzes raidījumi(“Kā labāk dzīvot”),  gan laba (tas gan ir subjektīvi) mūzika.
Negatīvais tiek atspoguļots, bet ne tāpēc lai tīksminātos vai izklaidētu, bet lai atmaskotu un palīdzētu iegūt priekštatu un veidot viedokli. Tikai viens piemērs http://www.latvijasradio.lv/program/1/2009/10/20091023.htm raidījums “Krustpunktā” 13:06-13:58. Visi Latvijas Radio raidījumi ir noklausāmi arhīvā. Tas, ka šāds arhīvs ir izveidots, tāpat kā spēcīgā žurnālistu komanda, liekas, ir Dzintra Kolāta nopelns un prieks, ka viņš atkal ir pie radio stūres.

Tātad pozitīvisma kampaņas pirmā sastāvdaļa – vairāk klausīties Latvijas Radio 1

Mēdijos izskan ziņas par narkotiku karteļa un policijas nežēlīgajām cīņām Meksikas pierobežas pilsētā. It kā sliktie, protams, ir narkodīleri. Tomēr visu nosaka pieprasījums un kurš var izmērīt to vainu robežas otrā pusē?

Ja ASV tirgus nepieprasītu narkotikas, nebūtu ne šī narkotiku karteļa, ne slaktiņu. Pasauli var izmainīt arī caur pieprasījumu. Uz pieprasījumu tirgus ekonomikā reaģē ar piedāvājumu. Gandija vārdi par to, ka jaunībā, viņs ir gribējis izmainīt pasauli, kad tas nav izdevies, mēģinājis mainīt sev apkārtējos un tikai vecumdienās nonācis pie atziņas, ka pasauli var izmainīt tikai mainot sevi.

Tas attiecas arī uz pieprasījumu, jo to veidojam mēs katrs, pērkot noteiktas preces un zīmolus. Pieprasot labo, tiks piedāvāts labais un pretēji. Atbalstot savējos (ne tikai ģeogrāfiskā nozīmē), atbalstam arī vērtības, kuras mums nozīmīgas. Naivi? Varbūt

Vērtības…Īstas mantas….  Par šo jau kādreiz ir rakstīts - http://dravnieks.blogs.lv/2006/08/10/ista-manta/ (blogs.lv kastrēta versija bez titulbildes un pazudušu raksta sākumu). Īstu mantu paliek arvien mazāk (varbūt tas ir subjektīvs vērojums?) Daudz kas “īsts” nav izdevīgs un lētāk ir ražot erzaci.  Pat īstu maizi, īstu rupucīti atrast lielveikalu plauktā ir problēma. Ej nu sameklē lai tur nebūtu “uzlabotāji” (kāpēc gan īstuma bojātāji ir jāsauc par uzlabotājiem? ). 
Tā jau nav, ka vispār nav labas maizes. Lāču maize- dārga, Ķelmēnu  maizei nav pierastās rupjmaizes garšas, bet tāpat garšīga. Tas, ka “Ķelmēni” ir bio nav manā skatījumā priekšrocība. Pie tam nesen vācu kanālā noskatījos filmu “Geheimsache Bio” (“Slepenā lieta- bio” , šī filma izraisīja arī ļoti plašu diskusiju vāču biškopju forumā), bet šai tēmai pieskarties ir bīstami, tā ir vimaz divu ierakstu vērta  Esmu noskatījies vairākus raidījumus (vācu sabiedriskās televīzijas var salīdzināt ar LR1) par šo tēmu un lasījis dažus interesantus rakstus. Varbūt, ka vienu rakstu kādā garā ziemas vakarā par biolietām tomēr uzrakstīšu.

Nr.1 Izrādās, ka Latvijā vēl cep īstu rupjmaizi! Tādu rupjmaizi, kurai katru kumosu, pirms mutē likt, gribas nobučot.  To varētu teikt arī par Lāču maizi, bet cena…  Zemnieku saimniecības “Kalnakraučas”  maizes ceptuves “Imanta” ceptā rupjmaize un saldskābmaize (arī tā ir lieliska) maksā Ls 1.70 Kukulī, ne kilogrammā un kukulī ir 2.1kg..(~Ls 0.85/kg) Īsti kukuļi. Kad ieliek svaigi ceptu mašīnā visa mašīna smaržo. Un meitenes aiz letes vienmēr laipni pastāsta, kurš svaigs, kurš vakardiens cepiens. Uz Čiekurkalna tirgu, kur ir šīs ceptuves stends, braucu tikai maizes pēc. Ir vērts. Pie reizes šo maizi aizvedu radiem vai draugiem.
Kādreiz Kuldīgas rajona Vārmē bija maizes ceptuve “Zelta klinģeris”, kurā maizi cepa vēl ulmaņlaiku maizniekmeistars Blumbergs. Bija izcila maizīte. Šī ceptuve pirms vairākiem gadiem (2004?) bankrotēja. Nepietiek ražot tikai labu produktu pat par labu cenu. Daudz ko izšķir realizācijas iespējas un tur skudrām ar ziloni grūti grūstīties. Jācer, ka “Imantu” nepiemeklēs “Zelta kliņģera” liktenis. Kaut nedaudz varu izdarīt arī es - ēst pašam šo maizi, aizvest labiem cilvēkiem un ieteikt citiem, ko pašlaik arī daru.

Nr.2 Šopavasar pasūtīju tomātu sēklas Bražūnu ģimenes uzņēmumā “Neslinko”. Amatieru škirnes, varbūt ne tik ražīgas un efektīvas kā  modernās F1 šķirnes, bet toties ļoti garšīgas. Esmu tomātu fans un kad sākas tomātu laiks patērēju vismaz kilogrammu dienā, gan ar eļļu, gan krējumu, gan uz sviestmaizes, gan kā ābolu graužot. Atkal atgriežos pie jēdziena “īsta manta”. Ne Spānijas saulē izaudzētais, bet pusgatavi norautais, ne Holandes augsto tehnoloģiju efektīvais produkts, ne Mārupes minerālvatē izaudzētais ne tuvu nestāv tomātam, kurš izaudzis zem plēves dabīgā augsnē. Varu ieteikt gan Bražūnu sēklas – šķirņu izvēle ir ļoti liela (simtos), gan servisu. Pasūtīju un dažas dienas vēlāk jau sēklas bija atnākušas pa pastu. Ir patīkami darboties, ja pretī ir cilvēks, kurš ir profesionālis savā jomā un kuram tā ir aizraušanās. Tas, ko esmu dzirdējis un lasījis par Bražūniem un pats pieredzējis, man liek tā domāt. Svarīgi arī tas (ne no finansiālā viedokļa,cik nu santīmus maksā sēkliņas, bet no psiholoģiskā), ka sēkla nākamajiem gadiem ir iespējams izaudzēt pašiem, nevis kā F1 hibrīdiem, kuriem nākamajā paaudzē īpašības skaldās un vienīgā iespēja ir atkal pirkt paciņu. Pasūtīju 6 šķirnes un īpaši varu ieteikt “Saules Dāvanu”. Dzelteni, gareni tomāti ar labām garšas īpašībām, ražīgi, liela auguma augi. Gaļīgi, tātad lieliski piemēroti arī sviestmaizēm. Diemžēl darbu karstumā nesafotografēju.

Nr.3 Cits samērā līdzīga profila uzņēmums – Aldermaņa dārzniecība Biķernieku ielā. Šeit pirku zemeņu stādus un patīkami pārsteidza gan šķirņu izvēle, gan smaidīgas meitenes un tas, ka tāda tipa uzņēmums atrodas pilsētas centrā. Stādu cenas gan nebija zemas (Ls 0.15-Ls 0.25 pret Ls 0.07-Ls 0.10 par kādām pārdeva zemnieki), bet simtus pirkt nevajadzēja un ērtības šajā ziņā bija galvenais. Bija iespēja iegādāties jaunākās škirnes un zemeņu šķirņu aprakstiem izdots bukletiņš. Augļu koku stādu cenas šajā dārzniecībā ir augstas, bet, ja vajadzīgi vien pāris stādiņi, rīdziniekiem tā ir laba izvēle. Firmai ir arī interenta veikals – www.alderman.lv
Trīs lietas- labas lietas, šoreiz pozitīvisma kampaņas ietvaros

Lai arī pozitīvisma kampaņa, ir arī ne tik labas ziņas. Pagājušosestdien, 92 gadu vecumā aizsaulē ir aizgājis “bišu pāvests” Kārlis Pfeferle (Karl Pfefferle). Pirms 5 gadiem man bija iespēja satikt šo izcilo cilvēku un dravnieku un šeit ir viņa 90 dzimšanas dienai veltīts ieraksts – http://dravnieks.lv/2008/03/27/karlim-pfeferlem-90/ Lai lielajam Meistaram aizsaules dravās veselas bites un daudz ziedu!

Vēl pāris bilžu no vasaras arhīviem. Citādi tās nogulsies kaut kur datora cietajā diskā un pārklāsies putekļiem.

Balzamīnes (bilde ieraksta titullapā) ir bišu un kameņu ļoti mīlētas. Šad un tad lasu vācu biškopības informatīvajā telpā par “Indisches Springkraut” un domāju, ka tā kāda viņiem raksturīga suga. Izrādās, ka mistiskais augs ir mana balzamīne- austriešu žurnāla septembra numurā fotogrāfija un apraksts. Šo augu uz Eiropu atveda 1839.gadā (tātad šogad 170 gadu jubileja) no Rietumhimalaju nogāzēm. Tāpēc vācu nosaukumā ir “Indijas”, bet “Springkraut”, acīmredzot, ir no “springen” – lēkt, jo pieskaroties gatavām pākstīm, tās strauji atverās (uzsprāgst) un sēklas aizlec pat vairāku metru tālumā. Uz Eiropu tas tika atvests kā krāšņumaugs un sākotnēji bija sastopams dārzos, bet no apmēram no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus (nezin kāpēc no šī laika) tas pastiprināti izplatās arī brīvā dabā un kļūst par ienesuma avotu.  Austriešu raksta autoram no balzamīmēm bites sanesušas pat 8kg (!) ziemas barību.
Balzamīnes pēdējos gados ir savairojušās arī manā dārzā pie mājās. Brīvā dabā esmu redzējis tikai vienā vietā, kurai uzdūros sēnojot. Liesas meža augsnes šo indiešu skaistuli gan neinteresē, arī meža tā auga grāvmalē pie jau sen pamestām meža mājām, kur augsne ir auglīgāka.

Lai arī govju mums sen vairs nav un līdz ar to mazāk mušu, bezdelīgas ligzdo katru gadu. Barības bāze ir arī bites un tās netrūkst. Pietiek bites gan bezdelīgām, gan dravniekam. Par putniem un bitēm var palasīt arī šeit – http://dravnieks.lv/2009/03/05/putni-un-bites/

Vai bezdelīdzēniem pusdienās ir bite?

Vēl viena bilde no jau noziedējuša griķa lauka. Rudens rūsganās noskaņas.

Apmēram tajā pašā laikā šīssezonas ražīgākā – “lupīnu” novietne, ietērpusies dzeltenu ziedu mētelī. Nezinu kās sauc ziedus, nektāru vai putekšņus tie piedāvāja maz, jo bišu tajos tikpat kā nebija.

Medus burciņas uz mēles -dāvanu burciņu modes parāde