Dravnieka piezīmes

Par piemiņu manai mammai Allai Millerei (01.10.1947 – 14.09.2009)

Visi saka, ka laiks skrien ātri. Ir jau aizskrējušas vairāk kā 2 nedēļas un tomēr gandrīz katru dienu ir kāda reize, kad domas domājot, pieķeru sevi pie domas, ka tā sākusies ar apziņu, ka mamma vēl ir. Pēc sekundes simtdaļas jau nāk rūgtā atskārsme, kas vēljoprojām liekas neticama. Ir grūti to pieņemt.

Vienubrīd domāju, ka šeit es to nerakstīšu. Ka tas ir pārāk personiski. Tomēr es rakstu ne tikai par bitēm un medu. Apejot šo skumjo notikumu būtu robs, nedabisks tukšums, jo rakstu to, ko uzskatu par svarīgu un ir lietas, kuras ir tik svarīgas, ka  tās nedrīkst noklusēt. Ciestu patiesums, rakstot par ko citu vēlāk, vienmēr apakšā būtu šis noklusētais, nepateiktais. Tāpēc es rakstu, lai pastāstītu par mammu un teiktu vēlreiz paldies par to mīlestību, kas man tika dāvāta.

Mana mamma, Alla Millere, dzimusi Aksjučica, nāca pasaulē Rietumbaltkrievijā, Vardomičos. Šo reģionu apdzīvoja poļi un baltkrievi un kādreizējā Polijas robeža gāja pavisam netālu. Vecāsmātes ģimene bija poļi un dzīvoja apmēram kilometru no robežas Polijas pusē, bet vectēva ģimene- baltkrievi Padomju Savienības pusē, arī pāris kilometrus no robežas. Pēc 1939.gada 17. septembra, kad padomju karaspēks “atbrīvoja” Polijas austrumdaļu, tā visa jau bija Vienotā un Nedalāmā.
Jau no bērnības interesējos par vēsturi un atceros to neizpratni, kad vecāmamma stāstīja par šāvieniem tajā naktī, kad krievi pārgāja robežu un iebildu, ka Polijai taču uzbruka vācieši.

Vecāsmammas tēvs bija apkārtnē viens no lielākajiem dārzniekiem, vēlākos gados pat no Minskas braukuši cilvēki, lai lasītu ābolus (raža esot pārdota kokos). Varbūt manā mīlestībā pret ābelēm ir vainīgi arī kādi gēni.

Tam, ka vecāsmammas ģimene bija poļi ir jāpateicas, ka mamma atbrauca uz Latviju un Ugāli. Pirmskara laikā poļu laukstrādnieki no Polijas, puiši un meitas, brauca uz Latviju strādāt pie saimniekiem. Tā atbrauca arī vecāsmammas māsa Verastante, apprecējās ar saimnieku un palika uz šeit uz dzīvi. Pēckara Baltkrievijā dzīve, acīmredzot, nebija viegla un daļa no radiniekiem, brāļi un māsas ar ģimenēm, atbrauca uz Latviju. Mammas ģimene apmetās Ugāles Dzirnavās, jo netālu dzīvoja Verastante.

13 gadu vecumā, atbraucot uz Latviju, mamma, protams, nezināja ne vārda latviski. Viņa bija integrācijas piemērs, jo ne tikai brīvi iemācījās runāt latviski, bet integrējās arī latviešu sabiedrībā un kultūras dzīvē, dziedāja latviešu korī, jūsmoja par dalību Dziesmusvētkos. 
Mamma ļoti mīlēja un kopa puķes un kā puķes par to pateicās- zēla un ziedēja, kā reti kurā dārzā un istabā! Tādai puķu mīlestībai ir jāiedzimst un varbūt tas, ka puķu mīlēšana ir tikai latviešiem raksturīga īpašība, ir mīts. Tāpat, kā latviešu strādīgums. Mamma vienmēr rosījās un darbi viņai gāja no rokas.  Pat tad, kad pirms pāris gadiem zaudēja darbu, jau slimai esot (vēl nezinot par audzēju, bet slikti jūtoties) , tūlīt sameklēja jaunu darbu šprotu cehā, kur turpceļā un atpakaļceļā no maiņas braucot, ceļā vien pagāja vairākas stundas, bet pie konveijera strādājot, darbs bija smags. Centāmies pierunāt, lai viņa to nedara, bet neizdevās. Šīsdienas acīm raugoties, vajadzēja būt uzstājīgākiem, bet laiku atpakaļ nepagriezt. Tāpat to, kā neizdevās mammu pierunāt doties laicīgi iet pie ārsta, kad viņa pati vairs nevarēja, bija jau par vēlu. Arī šeit, šodienas acīm raugoties, vajadzēja būt uzstājīgākiem. Mamma neprata sevi saudzēt.

Pienākuma apziņa, dzīvošana citiem, sevis nesaudzēšana tas ir tas, kas nāk prātā domājot par mammu. Bēru dienā vienā runā tika teikts, ka mamma nekad nesūdzējās.  Dīvaini… Ne, ka tas tiešām tā bija, bet tas, ka es to sapratu tikai dienā pie mammas kapa, to dzirdot. Tas taču bija tik acīmredzami. Šī apziņa, ka esmu par maz domājis par to, kā jūtas mamma, ir nākusi par vēlu. Ir daudzas lietas, kuras tiek saprastas par vēlu. 

Šī pienākuma apziņa, dzīvošana citiem palīdzēja mums uzaugt, kad aizsaulē aizgāja tēvs un mamma palika ar diviem puikām, kuriem tikko iesācies tīņu vecums. Mammas mīlestība nebija ar vārdiem. Tā bija klusa, darbu pilna un līdz pat pēdējām dienām viņa rūpējās un centās palīdzēt, to neafišējot.

Tikai viens no daudzajiem piemēriem, kurus varētu minēt. Jau no studiju gadiem man bija iegājies, ka braucot uz Jelgavu, vēlāk darbā uz Rīgu, iegriezos pie mammas un vienmēr tiku karaliski pabarots. Gadiem ritot bija izveidojies nosacījuma reflekss- pat ja tikko bijušas vakariņas, piebraucot pie mammas vienmēr gribējās ēst. Mamma lieliski gatavoja ēst, bet meistarības virsotne bija borščs un biešu zupa. Tādu boršču un biešu zupu kā vārīja mamma, diezvai pasaulē kāds spēj atkārtot. Tāpat, no Rīgas uz mājām braucot, vienmēr gaidīja vakariņas, bieži pat trīs ēdieni. Tas it kā nebija nekas sevišķs, bet pats par sevi saprotams, tik pierasts šos vairāk nekā divdesmit gadus katru nedēļu. Pēdējās nedēļas, kad mamma vairs nevarēja piecelties, gulēja uz gultas, viņa deva instrukcijas ēdienu gatavošanā Imantam un uztraucās, ka varu aizbraukt nepaēdis. Man grūti rakstīt šīs rindas, jo tikai tagad tā īsti apzinos cik daudz darba, laika un mīlestības viņa man veltījusi.

Pienākuma apziņa un vēlēšanās palīdzēt bija ne tikai pret tuvākajiem cilvēkiem. Viņa regulāri gāja pie sirmas krievu skolotājas, kura dzīvoja viena, aiznesa siltu ēdienu, palīdzēja nokārtot kādas lietas, parunājās. Tāpat viņa sadraudzējās ar tantiņām slimnīcā (sociālās aprūpes centrā), palīdzēja apkopt un gāja parunāties. Atceros, kā viena tantiņa pārdzīvoja, ka konfete, kuru viņa bija vēlējusies dāvināt mammai un palikusi zem spilvena, bija izkususi. Vai to, kā cita tantiņa nevarēja aiziet, kamēr nebija atnākusi mamma.
Mamma nekad neatteica palīdzēt un arī šī atziņa man atnāca tikai pēdējā laikā, ar mammu sarunājoties un vēlāk, jau pēc aiziešanas. Liekas, ka to, ka guloša vairs nevar nevienam palīdzēt, viņa pārdzīvoja vairāk, nekā to, ka jāaiziet.

Noteikti pašam cilvēkam ir vieglāk aiziet miegā, to pat nezinot. Mammai tā nebija, viņai pēdējie mēneši un sevišķi pēdējās dienas bija grūtas. Tomēr katrā lielā nelaimē var būt arī maza laime. Man tā bija iespēja pateikt cik ļoti viņu mīlu, pateikt paldies, tās ir lietas par ko ikdienā nerunā un pēkšņi aizejot, var palikt nepateiktas. Tas bija un ir ļoti svarīgi man un es ticu, bija svarīgi arī mammai. 
Pēdējās nedēļas, katru dienu pie mammas braucot, daudz runājām par dažādām lietām. Varu būt pateicīgs liktenim, ka man bija šī iespēja. 

Mammai nebija viegls mūžs. Sevišķi pēc tēva nāves. Tomēr bija arī skaisti brīži. Jauki, ka mamma daudzus gadus vēlāk satika Imantu un piedzīvoja laimīgas dienas. Imants bija tas, kurš līdz pēdējam brīdim aprūpēja viņu un aiziešanas brīdī turēja roku.

Dieva dāvana bija tas, ka mammai nebija jācieš sāpes. Lai arī ārsti apgalvoja, ka sāpēm esot jābūt. Visticamāk, ka palīdzēja Tibetas zāles un brīnumainais veids, kā šīs zāles pie manis atnāca ir vēl viens apliecinājums, ka nejaušību nav. Varbūt, ka tā bija žēlastība vēl šai saulē par labajiem darbiem.

Šodien mammai paliktu 62. Tāpēc vēlējos šo ierakstu tieši šodien, kā mazu dzimšanas dienas dāvanu.

Mammuci, es ceru, ka uz mākoņa maliņas sēžot, Tu vari izlasīt ko esmu uzrakstījis. Ja ne, tad varu pateikt, ka esmu pastāstījis arī citiem, kāda Tu biji un apsolīt, ka tie labie darbi un mīlestība, ko Tu devi šai pasaulei, nekad netiks aizmirsti.